Katru pirmdienu jaunu dzīvi sākot

Kā zināms, mūsu iestādē uzturas bērni no visas Latvijas ar tiesas lēmumiem par izdarītiem Krimināllikuma pārkāpumiem, tāpēc vienu, divus vai trīs gadus viņiem spiestā kārtā jādzīvo Naukšēnos. Ko tad viņi šeit dara? Viņi ir spiesti apmeklēt skolu un iegūt izglītību, bet ārpus stundām strādājam ar dzīves prasmju un iemaņu attīstību, ir pilna pašapkalpošanās un dažnedažādas vērtību izglītības nodarbības, kā arī mēģinām saturīgi pavadīt brīvo laiku. Te viņi ir visu gadu, taču, ja ir laba uzvedība un sekmes mācībās, mēs piešķiram skolēnu brīvdienās arī atvaļinājumu, kuru pavadīt pie radiniekiem. No tiem, kas pašlaik atrodas SKII, puse dzīvo nepilnās ģimenēs un gandrīz otra puse ir no bērnunamiem, tā ka ģimenes ar abiem vecākiem ir tikai dažiem. Pēdējos piecos gados šeit nokļūst vairāk bērnu tieši no bērnunamiem — acīmredzot tur diezgan grūti nodrošināt iekšējās kārtības noteikumu izpildi, baidoties pārkāpt bērnu tiesības. Parasti mūsu iestādē uzturas 20 — 30 bērni vecumā no 15 līdz 17 gadiem, ir arī, kam 13 un 14, bet dūša visiem liela.

Pēdējo piecu gadu audzēkņi, kamēr apņēmības pilni, gandrīz visi turpinājuši mācīties, bet pēc gada jau stāvoklis mainījies un liela daļa mācībām atmetusi ar roku. Sākums bijis labs, bet pēc tam pietrūcis atbalsta, jo šeit jau viņiem nav citas iespējas, kā mācīties. Atgriežoties mājās, vairs tādas uzraudzības nav, ja netiek izdarīts jauns likumpārkāpums, skola ir pēdējais, ko kāds tur skatās, vai tiek apmeklēta vai ne. Iekšlietu ministrijas datu bāzē mēs varam redzēt savus bijušos audzēkņus, ko viņi dara, taču tikai līdz tam brīdim, kamēr kļūst pilngadīgi. Par pēdējo piecu gadu beidzējiem varam teikt, ka divām trešdaļām nav Krimināllikuma pārkāpumu, bet vienai trešdaļai tie ir, tomēr mēs uzskatām, ka arī šāds rezultāts ir labs.

Var jau teikt, ka mūsu skola maza, bet, ja tā būs lielāka, ar baru būs grūtāk strādāt, tagad varam meklēt katram individuālu pieeju. Patlaban Tieslietu ministrija strādā pie likumu grozījumiem, lai mainītu principu, kā strādāt ar nepilngadīgajiem, kuri izdarījuši likumpārkāpumus vai izcēlušies ar sliktu uzvedību. Pašlaik uz Naukšēniem atsūtīt var tikai par noteiktu nodarījumu, bet pēc jaunās sistēmas par viegliem noziegumiem un administratīviem pārkāpumiem to varēs, izskatot pašvaldības speciālistu sadarbības grupā, ko veidos bāriņtiesa un sociālais dienests pēc nepilngadīgo lietu komisijas parauga, tādējādi atslogojot tiesu un policiju. Pašvaldības šobrīd tam nav gatavas, tāpēc tās bloķē šo koncepciju, kuru mēģinās ieviest piecu gadu laikā.

Vai jums būtu iespējams uzņemt vairāk audzēkņu?

Kad skola tika pasūtīta, to paredzēja un projektēja 60 bērniem, lielākais audzēkņu skaits līdz šim bijis 44, bet vienubrīd ir bijis tikai 15. Istabiņās vairāk par diviem nedzīvo, skatāmies pēc iespējām, kā kuram labāk, ideāli būtu, ja varētu izmitināt pa vienam, tad katram būtu vieta, kur pabūt bez pārējiem. Par labu uzvedību šeit var saņemt termiņa samazinājumu vai arī, ja kāds aizbēg vai ļoti slikti uzvedas, mēs varam vērsties tiesā, lai termiņš tiktu pagarināts. Bieži vien, kad viņi pēc atvaļinājumiem neatbrauc atpakaļ, tās dienas tiek piefiksētas un atbrīvošanas termiņš pavirzās uz priekšu, tā ka bēglis neko neiegūst. Patlaban īsākais soda termiņš ir viens gads. Arī sasniedzot 18 gadu vecumu, laižam brīvībā, mums viens tāds ir, mācās 7. klasē, bet viņš 200 dienas sabijis patvarīgā prombūtnē.

Mums ir noteikums — ja neesi laikā atgriezies no atvaļinājuma, nākamais atvaļinājums nepienākas, taču aiznākošo par labu uzvedību atkal var dabūt. Tāpēc mūsu bērni tiek vērtēti katru dienu, vērtēšana notiek pa nedēļām, piešķirot I, II vai III uzvedības pakāpi — trešā ir tā labākā. Katru pirmdienu var sākt jaunu dzīvi un censties dabūt trešo pakāpi, jo garākos pārskata periodos pusaudži nevar noturēties. Teiksim, šonedēļ norāvi pirmo pakāpi, pirmdien sāc no jauna, dabūsi trešo, un vidēji sanāks otrā. Mums ir sava pamudinājumu sistēma, piemēram, ja tu esi liels pārkāpējs, tu nevari piedalīties izklaides pasākumos. Divreiz mēnesī braucam uz Abjas peldbaseinu, šonedēļ bijām uz Žagarkalnu — astoņi aizbrauca, 12 palika Naukšēnos, jo ir jābūt normālai uzvedībai vismaz otrajā līmenī. Pati galvenā ir tikšana atvaļinājumā — ir noteikts kritērijs: II pakāpe, un katrs grib brīvību un tikt mājās.

Ko jaunieši apgūst profesionālajā jomā?

Mums ir ļoti laba sadarbība ar Valmieras tehnikumu, jau vairākus gadus audzēkņus vedam uz ēdienu gatavošanas pamatiem, tur ir laba vide, nodarbības interesantas, bērniem patīk, jo viņi var nogaršot, ko paši pagatavojuši, un viņi tiek arī no šejienes ārā. Uz vietas mums ir metālapstrādes, kokapstrādes un šūšanas darbnīcas. Lielai daļai puišu tieši tā šūšana patīk, tāpēc atsaucība ir liela. Tās ir lietas, kas noder praktiskai darbībai, bet ir arī kristīgā ētika, ar mākslu saistītas nodarbības un vokālais ansamblis. Vasarā katru dienu viena stunda jānostrādā skolas labā, uzkopjot teritoriju vai citos darbos dārzā un siltumnīcā. Ar bērniem individuāli strādā psihologs un sociālais pedagogs, jo papildus izglītībai, ko audzēkņi šeit saņem, mums ir pienākums ārstēt no alkohola, psihotropo un narkotisko vielu atkarībām. Taču es neteiktu, ka mums būtu problēmas, Latvijā vēl ir labi, bet Polijā un Francijā, kur mums sadarbība ar līdzīga rakstura skolām, šī lieta ir izplatītāka. Daži lietotāji mums ir bijuši, vienubrīd, kad parādījās spaiss, varēja just, ka šie bērni ir atšķirīgi — viņu uzvedība bija vienkārši briesmīga, bet tagad vairs tā nav, Latvijai, paldies Dievam, šī sērga pagaidām gājusi secen.

Viena trešdaļa darbinieku strādā jau no pašas dibināšanas, bet puse — 15 gadus un vairāk. No vienas puses, tas ir labi, jo iekrāta pieredze un prasmes, bet, no otras puses, jau esi sevi tā kā izsmēlis, taču ne visi, kas to varētu, šeit grib nākt strādāt, pie tam svarīgi, lai skolā būtu vīrieši — režīma uzraugi pie bērniem paliek arī naktīs, tāpat dienā skolā ir viens režīma uzraugs gadījumam, ja kādam skolotājam nepieciešams atbalsts. Mūsu darba vide ir ļoti specifiska, tāpēc ilggadējie darbinieki jāvērtē īpaši augstu.

DIDZIS ČĀKURS. Ārijas Romanovskas foto

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem