Katrs pats sev dakteris?

Cenas – neadekvātas, maks – par plānu

Dūšīgākais no vaļiem, šķiet, ir pakalpojumu dārdzība. Naudas trūkst veselības aprūpes nozarei kopumā, bet neba visas problēmas atrisina finansējums. Budžeta portfeļa sakārtošana ik gadu notiek ar saukli, ka medicīna ir prioritāte, un tai tiek atvēlēti papildu miljoni, bet rodas iespaids, ka esošajā nozares sistēmā nauda pazūd kā caurā maisā. Tikmēr pacientam prioritāte ir viņam pieejamais veselības aprūpes pakalpojumu grozs – ko, kur un par kādu cenu viņš var saņemt.

Pēc statistikas datiem, 2013. gadā katrs piektais valsts iedzīvotājs, kam bija vajadzīga medicīniskā palīdzība, pie ārsta nav vērsies. Latvijā šis rādītājs ir trīsreiz augstāks nekā vidēji ES. Salīdzinot ar kaimiņvalstīm, Igauniju pārspējam divas, bet Lietuvu – četras reizes. Atbilstoši šiem rādītājiem Latvijā ir arī augsts novēršamās mirstības īpatsvars – 29%, kas ir divreiz lielāks nekā ES. Tas nozīmē, ka gandrīz trešdaļu mirušo pacientu varēja glābt, ja viņi pie ārsta būtu vērsušies laikus. Taču ne jau aiz laba prāta cilvēks izvēlas nomirt. Viens no iemesliem, kādēļ vizīti pie ārsta atliek, ir cerība, ka uzlabosies materiālā situācija. Taču vēlāk sākta ārstēšanās izmaksā daudz dārgāk un ir risks dzīvībai.

Palūkojoties uz valsts finansējumu veselības aprūpē pēdējā piecgadē, redzams, ka Latvijā tas ir zem 4% no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas ir viens no zemākajiem rādītājiem ES. Ja ņem vērā vēl privāto finansējumu un pacientu līdzmaksājumus, tad tie ir 6 – 7 % no IKP, kas, vienalga, ir mazāk nekā daudzās ES valstīs. Pat ar valdības plānotajiem 4,5% no IKP 2020. gadā būs par maz, jo finanses apēd arī inflācija. Piemēram, 2015. gadā veselības aprūpē uz vienu iedzīvotāju iztērēto līdzekļu apmērs atgriezās 2007. gada līmenī, bet patiesībā bija par 18% mazāks nekā pirms ekonomiskās krīzes. Šā gada jūnijā Ministru kabinets lēma rast papildfinansējumu nozarei, no sociālajām iemaksām veidojot veselības apdrošināšanas sistēmu. Tā varētu arī pārredzēt, kā tērējam nodokļu maksātāju naudu. Taču par šo likumprojektu joprojām notiek diskusijas. Ekonomisti lēš – apdrošināšana segtu aptuveni trešdaļu no pašreizējā valsts finansējuma nozarei. Tas nozīmē, ka pārējā nauda joprojām būtu jāmeklē budžetā, un liela daļa pacientu pakalpojumus pirktu tāpat kā līdz šim. Tātad tie tāpat dalītos valsts neapmaksātajos un apmaksātajos pakalpojumos. Taču, kas šodien ir apmaksāto pakalpojumu grozā, pacientam nav skaidrs, jo realitātē tāda konstanta groza nav. Tiklīdz uz valsts apmaksāto ārstēšanos izveidojas rinda, tā kļūst par tirgus preci, turklāt bez noteikta cenu tarifa. Valsts slimnīcā cenas ir zemākas, bet tur arī pat uz maksas pakalpojumiem veidojas rindas. Privātajā sektorā tie ir pieejamāki, bet dārgāki.

Kāda mediķe, kas strādājusi gan valsts, gan privātajā sektorā, mums anonīmi norāda, ka gan labi, gan negodprātīgi speciālisti var būt jebkurā ārstniecības iestādē, tādēļ šādā ziņā privāto un valsts iestāžu salīdzināšana nebūtu korekta. "Iespējams, atšķirsies vidējā un palīgpersonāla attieksme, jo privātajā sektorā šie darbinieki ar labāku atalgojumu un bez pārslodzes ir motivētāki darbam," viņa sacīja, tomēr, atbildot uz jautājumu, kur smagas slimības gadījumā izvēlētos ārstēties pati, norādīja, ka drīzāk valsts slimnīcā. Parasti privātklīnikas neapņemas veikt sarežģītas operācijas, jo tās ir dārgas un nav garantijas, ka būs veiksmīgas. Privātsektors ir tendēts uz peļņu, sev neizdevīgus pakalpojumus nepiedāvā.

Palīdzību lūdz sociālajiem dienestiem

Saņemot valsts apmaksāto ārstēšanu slimnīcā, par katru tur aizvadīto dienu pacients (ja viņš neiekļaujas kādā no MK noteikumos atbrīvotajām iedzīvotāju kategorijām) dienas stacionārā maksā 7,11 eiro, par diennakti – 10 eiro. Maksas cenrāžos šīs summas ir 3 – 6 reizes lielākas. Lai gan pacienta iemaksa ir salīdzinoši maza, ilgstoši ārstējoties, arī tā var iztukšot maku. Turklāt jājautā, cik pacientu saprot, ka iemaksa nav tas pats, kas līdzmaksājums par slimnīcā sniegtajiem pakalpojumiem, ko valsts neapmaksā? Skaidrs, ka slims cilvēks, gaidot atpestīšanu no sāpēm, pie katras šprices vai manipulācijas nepārjautā, kurš par to maksās. Tādēļ, saņemot rēķinu par slimnīcu, dažkārt, tā sacīt, izbrīnā acis ir platas, un jādomā, kur meklēt finansiālu atbalstu.

Palīdzības sniedzēji smagu slimību gadījumos ir nevalstiskās organizācijas un līdzcilvēki ziedotāji, bet ikdienā lielākoties pašvaldību sociālie dienesti. Limbažu novada Sociālā dienesta vadītāja llga Bērziņa skaidro, ka to, kam, kādos gadījumos un cik lielu pabalstu piešķirt, paredz katras pašvaldības saistošie noteikumi. Atkarībā no pašvaldības rocības pabalsta apmērs ir no 50 līdz vairākiem simtiem gadā. "Mūsu novadā tie ir 140 eiro gadā. Taču katru gadījumu vērtējam individuāli, jo palīdzību lūdz daudzi," atzīst dienesta vadītāja.

Valsts kancelejas administrētajā 2013. gada pētījumā secināts, ka visos valsts reģionos piektajā daļā mājsaimniecību lielākā finansiālā problēma ir nespēja segt veselības aprūpes izdevumus. Piešķirto pabalstu apmērs ir nākamajā vietā aiz garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanas un dzīvokļa pabalsta. 2015. gadā veselības aprūpes pabalstus valstī saņēma apmēram 42 900 iedzīvotāju. Turklāt tā nav vienīgā palīdzība, ko sniedz sociālie dienesti. Tie nav izdomāti stāsti par cilvēkiem, kuriem slimnīcā stabilizē veselības stāvokli un nakts melnumā parāda durvis. Ne visur ir pārnakšņošanas iespējas pacientiem, kuriem nav nepieciešama neatliekama ārstēšana. Arī tādos gadījumos nereti tieši sociālie darbinieki palīdz cilvēkiem nokļūt mājās.

Diskusijā iesaistās pašvaldības

Būtiskas pārmaiņas veselības nozares struktūrā notika 2009. gadā, kad daļu slimnīcu pārprofilēja par aprūpes un ambulatorās ārstniecības iestādēm ar ierobežotu pakalpojumu klāstu. Pēkšņas pārmaiņas piedzīvoja vismaz 25 slimnīcas. Pašlaik, kā redzams pievienotajā kartē, Latvijā diennakts medicīnisko palīdzību sniedz 21 slimnīca. Ja pirms reformas pacientiem līdz tai bija jāmēro tikai daži kilometri, tagad tie ir attālumi līdz reģionu centriem vai Rīgai.

Veselības ministre Anda Čakša pieteikusi jaunu veselības aprūpes reformas plānu. Lai pārmaiņas arī šoreiz nepārsteigtu kā zibens no skaidrām debesīm, notiek reģionu slimnīcu un to pārstāvēto pašvaldību vadītāju tikšanās, lai veidotu darba grupas, kas izstrādās un iesniegs Veselības ministrijā savu stratēģiju, kā iedzīvotājiem reģionos uzlabot veselības aprūpes pieejamību.

Piemēram, Vidzemē plašāko veselības aprūpes pakalpojumu klāstu nodrošina Vidzemes slimnīca. Tās sabiedrisko attiecību speciāliste Benita Brila atzīst, ka pacientu plūsma, kas nāk no visa reģiona, ir liela, mediķiem darba ir daudz, pašlaik īpaši Neiroloģijas nodaļā un arī insulta vienībai. Līdzīga situācija ir visu reģionu centru slimnīcās. Vidzemnieku izstrādātajā plānā norādīts, kādu pakalpojumu klāstu varētu uzņemties pārējās reģiona slimnīcas, lai atvieglotu darbu Vidzemes slimnīcā un veselības aprūpi padarītu pieejamāku iedzīvotājiem. Vai VM šos priekšlikumus ņems vērā, izstrādājot paredzēto četru līmeņu slimnīcu tīklu valstī, šobrīd gan nav zināms.

Slimnīcu atrašanās vietas valstī pirms un pēc veselības aprūpes reformas 2009. gadā

* Kartē nav norādītas speciālo ārstniecības iestāžu atrašanās vietas.