Kad vieglāk nedarīt...
Piemēram, Polijā dzīvo pēc principa neražo papīrus, ražo produktus; kad esi attīstījies un izaudzis lielāks, tikai tad sāk uz tevi skatīties citādāk. Bet mums tie papīri reizumis vienkārši dzen izmisumā, un tad liekas, ka vienīgais, ko te Latvijā protam, ir iesaistīties Eiropas projektos, bet bez tiem mēs vairs neko nevaram. Esam paraduši meklēt un rakstīt projektus, lai uztaisītu parkā parastu soliņu. Iznāk, ka tikai tas, kurš cep papīrus, kaut ko var, bet tam, kas to nedara, jābrauc sēnes lasīt, jo citu variantu vienkārši nav.
Ceļot jauno kūti, runājāmies ar būvuzraugu — viņš bija sācis savu biznesu, ražojis flīzes, taču sapratis, ka ar uzņēmējdarbību Latvijā nodarboties ir tik sarežģīti, tik mokoši, ka atmetis tam visam ar roku — mierīgāk strādāt par būvuzraugu. Tepat blakus viens zemnieks nopirka privāto busu, vadāja cilvēkus. Nupat kopā braucām uz kādu pasākumu, un viņš atklāja, ka aizgājis strādāt pašvaldībā un vairs ne par ko neesot jāuztraucas, saņemot savu algu, kad vajag, buss tiekot remontēts, un vairs ne par ko galva nesāpot. Kamēr skaitījies uzņēmējs, par visu pašam bijusi galva jālauza, tagad vienā dieva mierā valsts nauda tiek tērēta.