18. Novembris, 2018
Vārda dienu svin: Doloresa, Aleksandrs

Kad risku pavada veiksme

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

Zemnieku saimniecībā Tiltgaļi esam ieradušies diezgan saspringtā brīdī — saimnieki SANDRA un MĀRIS BOŠI steidz sakārtot un iesniegt pēdējos dokumentus, kas nepieciešami, lai turpinātu iesākto projektu, kura pirmie augļi — jaunuzceltā liellopu kūts un kūtsmēslu krātuve.

Kad risku pavada veiksme

Māris: — Kad nolikām 30. decembri kā beigu termiņu, kad jāiesniedz papīri, pašiem likās, ka mierīgi visu paspēsim, bet gadās mazas iekavēšanās, un tagad jāpasteidzas. Beigās izrādās, ka ne tā, kā mēs bijām iedomājušies — elektroniski, bet gan jātaisa arī dokumentu mape.

Mēs dzīvojam skaistā vietā upes malā, nodarbojamies ar piena lopkopību, garām iet arī ceļš, tā ka bijām nedaudz iespiesti. Blakus kaimiņu zemes, uz kurām atradās kolhozu laika komplekss — trīs 100 metru garas kūtis, kuras pamazām bruka. Ar zemes īpašnieci, kura dzīvoja Rīgā, runājām pirkt vai nomāt, savukārt ēkas piederēja SIA Naukšēni, un tā viņi tur rīvējās.

Sandra: — Tas viss vilkās padsmit gadus, izvērsties nevarējām, vienīgi par brīvo naudu, kad bērni jau bija izauguši un prom savās dzīvēs, izremontējām māju un izbūvējām otro stāvu, lai katram sava istaba.

Māris: — Pirms diviem gadiem sarunas aizgāja tiktāl, ka par diezgan pieklājīgu summu mums to zemes gabalu pārdeva. Arī bija gada beigas, steidzām rakstīt projektu, jo divas kūtis jau bija sagāzušās, vienai vēl jumts bija. Vakar vēl paskatījos arhīvā, kā mēs pirms diviem gadiem tās kūtis jaucām nost — ķieģeļus un betonu sadrupinājām ceļa remontam. Pirmajā gadā uztaisījām kūti, kur tagad turam teļus, pirms gada Ziemassvētkos likām pamatus lielajai kūtij. Tobrīd bija zemā piena cena, bet īpašumu beidzot bijām dabūjuši, ātri uzcepām un iesniedzām projektu; protams, bija bail, ka var neizdoties, kad kaut kas jau ir sasniegts un tad tas viss jāieķīlā. Tomēr riskējām un laimīgā kārtā arī saņēmām apstiprinājumu. Gājām runāt ar banku, kur pateica, ka neredzot piensaimniecībai nekādas perspektīvas, lai kaut ko dotu, bet tajā laikā mums vēl vajadzēja projektēt un darīt, taču janvārī Lauku attīstības dienestā bija jāiesniedz bankas izziņa. Mums riktīgi noveicās, ka novembrī un decembrī piena cenas no kādiem 17 centiem par litru bija sākušas kāpt līdz 22 — 23 centiem, un mēs to izziņu dabūjām. Tolaik izgājām uz avantūru, uzceļot govju kūti bez slaukšanas zāles, kas paredzēta nākamajā celtniecības kārtā. Lielā kūts ir uzcelta, lopi jau tur ir iekšā, tagad iesniegti papīri slaukšanas zāles celtniecībai, ļoti ceram, ka tos apstiprinās. Būvvalde ļoti atsaucīga, paspējām iesniegt dokumentus arī ierakstam Zemesgrāmatā.

Kur jums tāda drosme? Tagad arī SIA Naukšēni būvēs jaunu kūti.

Māris: — Tad, kad mēs iesniedzām savu projektu, SIA vēl nekas tāds nebija padomā, bet viņu komplekss 1500 govīm būs tepat kaimiņos. Tā ir iegājies, ka šajā pusē attīstās piena lopkopība, savu veco kūti esam reizes četras paplašinājuši, bijām vieni no pirmajiem, kas sāka turēt lopus aukstajā kūtī pēc Amerikas pieredzes. Patlaban mums ir ap 250 lopiņu, no tiem pāri par 100 slaucamo govju.

Kam jūs nododat pienu? Šīs puses zemniekiem un arī SIA ir sāpīga pieredze ar pašmāju uzpircējiem...

Māris: — Mēs arī bijām Latvijas pienā un ilgus gadus sadarbojāmies ar Trikātas pienu. Tā ideja jau nebija slikta, tagad tā turpina dzīvot, bet tajā laikā acīmredzot nebija lemts īstenoties. Arī mums tā bija sāpīga pieredze, tāpēc tagad jau gadus divus savus izslaukumus pārdodam igauņu kooperatīvam. Esam stājušies Rūjienas piensaimnieku biedrībā, kad likās, ka tā attīstās, tā ka daudz kam iziets cauri.

Sandra: — Tā bija ļoti gara krīze, un tas augšas punkts ir ļoti maziņš, jo izskatās, ka cenas atkal sāk vilkties uz lejas pusi. Dod, Dievs, ka tas kritiens ir tāds pavisam neliels. Tā jau visu laiku — uz augšu, uz leju, uz augšu, uz leju. Grūti pateikt, vai tas bija saistīts ar sankcijām pret Krieviju, vai tas bija kaut kas cits — kaut vai tās pašas sviesta cenas, kas uzlēca pilnīgi neloģiski un dīvaini.

Māris: — Pavasarī pabijām Baltkrievijā, kur redzējām, kā viņi veiksmīgi visu piegādā Krievijai. Arī interesanti — modernu piena rūpnīcu uzbliezuši, sākuši ražot modernos sierus, bet vietējais pircējs pie tādiem nav pieradis, viņam tie šķiet padārgi un Baltkrievijas tirgū nav aizgājuši tik daudz, kā cerēts, taču trāpījuši desmitniekā ar to, ka Eiropas sankciju rezultātā pavēries Krievijas tirgus, un tagad viņi pat nespēj pieražot, rūpnīcai strādājot augu diennakti, kāds ir pieprasījums. Arī ābolus baltkrievi uz Krieviju eksportējot trīs reizes vairāk nekā izaudzējot

Sandra: — Grozies, kā gribi, zeme ir apaļa, vai nu pa šito pusi vai to pusi, bet cilvēki ēdīs tik un tā.

Māris: — Jācer jau, ka bizness ies, kaut arī ar strādniekiem situācija laukos kļūst problemātiska. Pie mums strādā divi puiši, divas slaucējas un paši.

Sandra: — Ir savi darbi, tāpat viņiem ir jādod brīvdienas — tas nozīmē, ka jāstrādā dubultā, tā ka viegli nav.

Uz teātri, kino tiekat?

Sandra: — Braucam gan! Nesen noskatījāmies Pelikānu tepat Valmierā, tad februārī ir biļetes uz Rīgu, bijām Rakstu raksti koncertā arēnā Rīga, Cēsīs bijām uz Dūdieviņu, tā ka kādu mirklīti atrodam. Bet izrādi Smaržo sēnes Valmieras teātri īsti nesapratām — kāpēc tas tagad tiek uzvests un ar kādu domu, likās pilnīgi nevietā. Tanī pašā laikā dēls bija gluži pretējās domās — kā var nepatikt!?

Un kā ar ārzemju braucieniem?

Māris: — Ļoti foršs bija Baltkrievijas brauciens, bet rudens pusē, izmantojot Liellopu audzētāju asociācijas piedāvājumu, pabijām Portugālē. Tās bija septembra beigas, kad domājām, ka darbi būs apdarīti, visam vajadzētu būt novāktam, bet ko tu laukos vari paredzēt — patrāpījās tieši tā nedēļa, kad šeit bija skaistais laiks — puika dabūja riktīgi piepīpēt.

Sandra: — Mums te septembrī viss mirka, turpretī portugāļu zemniekiem pēdējais lietus bija bijis martā — pilnīgs tuksnesis. Tādā ziņā gaļinieki ļoti labas ekskursijas rīko, jo brauc pie reāliem, dzīviem, strādājošiem cilvēkiem, ar ko var aprunāties.

Māris: — Baltkrievijā mums patrāpījās ļoti labs gids, jauns čalis, vēsturnieks, kas ar riteni apceļojis Lietuvu, Latviju un Igauniju, — varēja just, ka viņš pilnīgi izdzīvo tos gadsimtus, par kuriem stāsta. Bija paredzēta ekskursija pie gaļas liellopu audzētājiem, taču sākotnēji mums vizīti atteica, tomēr saimnieks beigās pārdomāja un piekrita. Minskas traktoru rūpnīca nebija mūsu maršrutā, taču gids solījās mūs novest tai garām. Un vajadzēja laimēties, ka tieši tajā dienā rūpnīca svinēja jubileju ar atvērto durvju dienu un koncertiem uz vairākām estrādēm, un tā mēs tur tikām iekšā, kas ikdienā nebūtu iespējams. Tur kā sendienās tirgoja kvasu no mucām, vienīgā atšķirība — plastmasas glāzēs.

Baltkrievijā joprojām ir spēcīgi kolhozi, privātīpašums tikai tagad sāk attīstīties, valsts zemi iznomā uz 99 gadiem. Interesanti vērot, kā tas pie viņiem notiek, jo mēs arī tam visam esam gājuši cauri, sākot no nulles. Man pašam uz Baltkrieviju gribējās aizbraukt arī tāpēc, ka biju tur Bobruiskā dienējis divus gadus; tolaik bija sākusies Atmoda, tā ka tiku arī par fašistu saukāts. Patlaban Baltkrievijā pēc Ukrainas uzņemtā kursa Eiropas Savienības virzienā arī atdzimst patriotisms un nacionālisms un tie, kas nerunā krieviski, bet dzimtajā baltkrievu mēlē, skaitās opozīcijā un tiek dēvēti par fašistiem. Mūsu grupu gids arī ik rītu ar humoru uzrunāja — sveiki, mani dārgie fašisti!

Ko no ārvalstu pieredzes vajadzētu ieviest Latvijā?

Māris: — Pirms dažiem gadiem braucu pa Polijas ziemeļu daļu un pārsteidza, ka laukos cilvēki dzīvo, ir mazas saimniecības, kurās nav nekā supermoderna, bet viņi darbojas. Polijā un arī Zviedrijā cilvēki laukos mācējuši dzīvot un neredz tik daudz pamestas ēkas kā pie mums, kas baigi cērt acīs. Kad uztaisi to kompleksu, tajā darbs ir 10 cilvēkiem, bet ko lai dara pārējie? Laukos ir jābūt mazajām ražotnēm — piemēram, Polijā mazajām saimniecībām nav nekādas dižās papīru darīšanas, samaksā nekustamā īpašuma nodokli, un viss — saimnieko un ražo savu produkciju!

SANDRA un MĀRIS BOŠI ar runci Vili pie igauņu piena savācēja cisternas. Ārijas Romanovskas foto

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Paldies

Paldies, ka ir tādi cilvēki, kas tic un dara, nevis visur redz slikto. Vajadzētu jūs ielikt Latvijas lepnuma sarakstā lai redz, cik gigantisku darbu esat paveikuši.

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

eLiesma jautā

Ko jūs vēlētu valstij nākamajos 100 gados?:

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
 
 

Partneri