Kad māksla zem jostas vietas nolaižas
Nupat nācās uzklausīt kādu kundzi, kura ar savu pasākumu vadīšanas mākslu slavena no Valmieras līdz Ventspilij un gan jau vēl krietni šķērsām šim vektoram. Skaidra lieta, ka viņai runājamais īstajā vietā un arīdzan gana šerps, liekot dažu labu reizi kādam puritānim nosarkt un galvu sānis pagriezt, sak, fui, cik tas rupji izklausās... Pašam nācies ne reizi vien kundzes bagātīgajā runas birumā klausīties, taču, lai piedots, līdz jēlībām nekad neesmu dzirdējis viņu aizrunājamies.
Šī preambula tāpēc, lai lasītājs nedomātu, ka mana sarunas biedrene no tiem sterilākajiem kultūras cilvēkiem, kuri vienīgie to patiesi augsto kultūras dzīslu spēj uztvert un kuri tāpēc par tālāk minēto, cerams, būtu sašutuši līdz sirds dziļumiem. Bet stāsts šoreiz par divām izrādēm Valmierā, kuras mana paziņa — ar nedēļas vai divu nobīdi — noskatījusies. Abās vietās biļete bijusi 18 eiro gabalā, vienā teātra bauda ilgusi vismaz trīs stundas, otrā — vien 80 minūtes, tātad teorētiski gabals tīri merkantilā izpratnē divreiz vērtīgāks. Un te nāk paradokss.
Pirmais, patiešām īsts baudījums viņai bijis par Māras Ķimeles iestudēto izrādi Emmijas laime Valmieras teātrī. Izcils gabals, kurš atstājis kundzei vien patīkamas emocijas par labā gaisotnē pavadītu laiku. Un galu galā laba māksla nav lēta, tāpēc ne grama pretenziju pret biļetes cenu. Tā tam par šādu kultūras baudījumu jābūt!
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv