Kad dzied himnu, acīs sariešas asaras

Viorika ir medmāsiņa Saldus novada Druvas vidusskolā. Smaidīga un priecīga, jo skolā atkal kņada, un viņai tā patīk. Ja nebūtu neliela akcenta, varētu nodomāt, ka Latvijā dzimusi un uzaugusi.

"Atbaucām savulaik uz Latviju pelnīt, tāpat kā tagad daudzi brauc uz ārzemēm no Latvijas," salīdzina Viorika. Abi Latvijā iekārtojās darbā, un, kad piedzima otra meita, viņiem piešķīra dzīvokli, tomēr joprojām ģimene plānoja atgriezties mājās. Kad vecākā meita bija sākusi iet skolā, dažus mēnešus ģimene dzīvoja dzimtenē, bet brīnījās, ka Latvijā meita bijusi labiniece, Moldāvijā – uzreiz teicamniece. Gribējās bērniem labāko, un viņi atgriezās Latvijā.

Sarunvalodu Viorika mācījās, ieklausoties pircēju un pārdevēju sarunās, ar šodienas prātu – būtu apguvusi ātrāk, mācoties līdzi meitām. 2004. gadā abi ar vīru izlēma iegūt pilsonību, jo Latvijā automātiski bija ieskaitīti nepilsoņos. Viorika atzīst, ka eksāmens nebija viegls, bet uz daudziem jautājumiem par vēsturi atbildes nezina pat latvieši.

Ar lepnumu viņa rāda Rīgas Stradiņa universitātes izsniegtu diplomu par bakalaura grādu veselības aprūpē. Augstskola pabeigta ar izcilību. "Kad kārtoju pilsonību, man jautāja, ko Latvijā vēlētos darīt. Klusi sacīju, ka gribētu studēt, kaut gan šķita, ka sapnis nav īstenojams. Trīs bērni, maksas studijas... Bet radās iespēja studēt bez maksas, un, lūk!" Arī visām trim meitām augstākā izglītība, studējušas budžeta grupās.

Viorika piebilst: "Uz Latviju atbraucu astoņpadsmit gados, lielākā daļa mūža pavadīta šeit, Latvijā ir mūsu mājas. Nākamgad plānojam ar ģimeni aizbraukt ciemos uz dzimteni pie mammas, brāļa, radiem, bet nevaru sacīt, ka mani uz turieni velk."

Ģimene mājās sarunājas moldāviski, vecāku dzimto valodu saprot arī meitas, taču uz jautājumiem atbild latviski. Viorika atzīstas, ja reizēm pašai nākas paklupt dzimtajā valodā, īpaši, kad ir Moldovā. Valoda attīstās, rodas jauni vārdi, jēdzieni, ko viņa nezina, un piemirstas reti lietotie. Viorika prot arī rumāņu un krievu valodu.

Kas atšķirīgs moldāvu un latviešu mentalitātei? Moldāvi, īpaši laukos, esot atklāti, ļoti izpalīdzīgi, un šķietot, ka viss ciems turas kopā. Kādam nelaime, un katrs palīdz, kā vien var, lieliem godiem gatavojas un svin kopā. Ja kāds uzaicinājis uz sava dēla vai meitas kāzām, aicinātais noteikti ielūdz uz savu bērnu kāzām, tādēļ kāzās sapulcējas pat pustūkstotis vai vairāk viesu. Jaunajiem dāvina naudu dzīvoklim, mājai, iedzīvei.

Skripkari savā ģimenē cenšas ievērot moldāvu tradīciju nestrādāt svētdienās. Atliek malā visus darbus un kaut kur aizbrauc, parasti pie meitām. Vasīlijs sakot: ne velti Dievs radījis svētdienu – cilvēkam vajadzīga atelpa. Dzimtenē tad iet uz pareizticīgo baznīcu, apciemo vecākus, radus, krustvecākus. "Esmu laimīga, jo man šeit ir viss dzīvē svarīgākais – mīļš darbs skolā, bērni," no sirds saka Viorika. "Man ļoti patīk Latvijas valsts himna, tā patiešām ir lūgšana, dziedot man acīs sariešas asaras. Un dziesma "Dzimtā valoda" ir īpaša – vārdu autors taču ir moldāvs Grigore Vieru."

Viorika Skripkara Druvas vidusskolas dārzā. Tamāras Kļaviņas foto

VĀRDNĪCA

Gaļa – galea

Mežs – padure

Mīlestība – dragosta

Burtnīca – kaiet

ĒDIENS

Moldāviem tipisko dārzeņu sautējumu gatavo no sīpoliem, burkāniem, paprikas, obligāta sastāvdaļa ir puķkāposti, var izmantot kabačus, tomātus, arī pusgatavus. Katru sastāvdaļu atsevišķi samaļ, tad sāk apcept eļļā – vispirms sīpolus, pakāpeniski pievieno un cep burkānus, papriku, puķkāpostus, kabaci, visbeidzot tomātus. Sautējumam pieber sāli un cukuru pēc garšas, kad gandrīz gatavs, pievieno etiķi. Karstu pilda burkās. Ziemā var likt uz maizes, pievienot zupai, pildīt paprikas. Garšīgs ir uz šāda sautējuma bāzes izvārīts plovs.