Kā nekļūt par kopiju
I
Kas augšāmcels Burtnieku pili? — vaicā kāda žurnāliste.
Mēs varējām uzsliet modernu bibliotēku, kura, kļūstot par kultūras centru, arvien intensīvāk ienāk kultūras dzīves notikumu apritē, taču nav atrodams kods, norūpējusies Maruta Voitkus-Lūkina, bet — iespējams, un varbūt tas ir iekodēts mūsu valodā.
Šobrīd kā gudra māte mūs vieno un saliedē latviešu valoda, varbūt no kareivīgiem hetiem caur gadu metiem atnākusi.
Kad satiekas divas tautas, viena ir kā akmeņu akmens, otra kā ūdens, kas vienmēr plūst mazākās pretestības virzienā, un nelīdz pat tā pilskalnu ķēde, kas dzelzs laikmetā tika sabūvēta ar rūpi par identitāti.
Laivojot pa Daugavu, pieturam un izkāpjam krastā Daudzesē. Zemgaļi pirms došanās kara gaitās uz krievu zemi te meditējuši, lai sakustu visi kopā, kā vienā dūrē: daudz esam, daudz esam — Daudzese, un ir leģenda, ka tā radies šīs vietas nosaukums. Bet kas mums liedz lietot šo saukli arī mūsdienās, varbūt īpaši pirms vēlēšanām, lai divi miljoni «es» kļūtu par «mēs»?
II
Spīd saule, un jātic, ka šī būs visskaistākā diena. Haijams teicis, ka skaistums ir ģenialitātes forma. Ak, mans suni, tikai nekļūsti lepns, jo tu esi visskaistākais mūsu ģimenē! Man šorīt brokastīs būtu noderējis tas desas gabals, ko tu vakar ieraki ceļa malā kaut kur pie Stirnienes. Braucot visu pievakari ar velosipēdiem, uznāca tumsa, suns visu laiku paklausīgi skrēja līdzi, atdevām viņam pēdējo sataupīto desas gabalu ar uzrakstu «Ramata», viņš to rūpīgi un metodiski ieraka ceļmalas grantī — sak, rezervei, ja nu gadās te atkal riņķot pa šo zemes ceļu, un tiešām, mēs apmaldījāmies, it kā vadātājs būtu piemeties, rīta svīdumā atkal atdūrāmies Stirnienē. Kāds vēlīns mīlētāju pārītis uzjautrinājās par mūsu maldīšanos un iedeva sunim šokolādes gabaliņu, ko viņš, gudrinieks, neieraka smiltīs.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv