Kā krāsains brīnums
Viņu nesen Valmieras pilsētas svētku tirdziņa raibajā burzmā nevarēja nepamanīt: gados tik jauns, tādēļ, ieraugot viņu pie silti krāsainiem un izteikti latviskiem māla podiem, krūzēm un vāzēm, nospriedām: jauneklis droši vien tirgo kāda podnieka produkciju. Iepazīstoties atklājās, ka alūksnietis KRISTAPS BRASLIS uz Valmieru atvedis pats sava cepļa keramiku.
Skolotājs un māceklis
Kad pilsētas svētku tirgū iesākām sarunu ar Kristapu, vispirms viņam vaicājām, kā gan gados vēl tik jauns cilvēks jau paspējis tikt pie mūsu tautas viena no senākajiem arodiem, kas tomēr prasa fiziski smagu melno darbu, zināšanas, radošo izdomu un galu galā arī talantu. Kristaps, pasmaidot savu jauko smaidu, teica: «Nudien nezinu, no kurienes un kāpēc man jau četrpadsmit gadu vecumā radās interese par keramiku. Vēl mācoties pamatskolā, sāku regulāri braukāt pie viena pazīstama keramiķa uz viņa darbnīcu. Tiesa, tolaik to vēl darīju tādā kā hobija līmenī, galvenokārt tādēļ, lai sakarīgāk un noderīgāk aizpildītu savu brīvo laiku, lai paliktu mazāk iespēju ar puikām darīt pusaudžu blēņas. Nopietnāka interese par varbūtējo profesiju nāca tikai tad, kad redzēju, ka arī manus kā mācekļa veidotos māla darbiņus skolotājam izdevās veiksmīgi pārdot. Tad gan manī radās pašapziņa un arī vēlme visu šajā arodā izzināt vēl pamatīgāk.»
Vai meistars uzreiz pamanīja jaunieša ķērienu? Uz šo jautājumu Kristaps atbildēja pavisam vaļsirdīgi: «Nekāda ķēriena nebija! Dažiem citiem mācekļiem, strādājot ar mālu, gan viss uzreiz sanāca itin pieņemami vai pat labi, bet man diemžēl – nekā! Par laimi Skolotājs bija tik saprotošs, ka prom šitādu nejēgu netrieca, ļāva vien man darbnīcā būt it visā blakus, skatīties, mācīties un mēģināt: vēl un vēl. Nezinu, vai tas toreiz vairāk bija jaunības maksimālisma spīts, vai tomēr apņēmība beidzot panākt, ka arī es varu, tādēļ padoties grūtību priekšā nedomāju. Pēc stundām skolā turpināju tik braukāt pie Skolotāja mācībā, līdz arī man pamazām vien kaut kas vērā ņemams no tām māla pikām sanāca. Paldies Skolotājam par man sniegto dzīves un aroda skolu!»
KRISTAPS BRASLIS: «Ir vajadzīga attīstība, tirgus prasa produkcijas daudzveidību, tādēļ šovasar uzbūvēju jau savu otro cepli!» Ārijas Romanovskas foto