Ja vien sienas spētu runāt

— Klausoties atmiņu stāstījumos, skatoties senās bildes, kļūst skumīgi. Cik daudz skolu ir bijis mūsu novadā! Visās bija, kas mācās! Un pārsvarā visas joprojām ir saglabājušās tikai tāpēc, ka tajās dzīvo cilvēki un rūpējas par tām. Tuvojas Latvijas simtgade. Tas ir daudz. Bet mūsu skoliņas ir stipri vecākas par Latviju. Ja ēku sienas spētu runāt, ko gan mēs nesadzirdētu! Viena no šīm skoliņām ir Piksāru skola. Tā nav vecākā skola novadā. Bet mani īpaši uzrunāja tas, ka šo skolu uztur kārtībā viens vīrietis, kurš šeit pavadījis arī lielu daļu no savas bērnības. Nu labi, kādus 10 gadus viņam ir palīgs, kurš arī tagad šeit dzīvo.Raiti Zariņu bieži var redzēt ar riteni minamies uz Naukšēnu muižu, kur ir viņa darba vieta. Nieka 12 kilometri gan ziemā, gan vasarā! Kā saka pats Raitis: «Cik tad man tie Naukšēni te tālu!» Ja nu sniega tiešām tik daudz, ka grūti izbraukt, tad Raitis paliek turpat darbā dienesta dzīvoklītī. Pie Raita ciemojos kādā drēgnā, taču saulainā svētdienā. Raitis stāsta: «Es šeit dzīvojos apmēram no 1970. gada. Tad gan vairāk tikai pa vasarām. Piksāru skoliņā dzīvoja manas mammas māsa Aina, pie kuras tad arī ciemojāmies. Mana bērnība, dzimtās mājas bija Naukšēnu pagasta «Vecstaļos». Pavadīju to kopā ar brāli, kurš ir 6 gadus vecāks par mani. Brālis gan tagad īsts pilsētnieks — valmierietis. Blakus mājai bija ferma, kurā strādāja mana mamma. Pirmās skolas gaitas iesāku Naukšēnu skolā. Tā kā mātei šeit, Piksāros, vairs darba nebija, jo fermas sāka daļēji likvidēt, mēs aizgājām dzīvot uz Burtniekiem, kur māte dabūja darbu internātskolā. Un tā 8 gadus nodzīvoju pa Burtniekiem. Tur arī nomācījos līdz 8. klasei. Diemžēl tad, kad gāju 5. klasē (1975. gadā), nomira mamma. Par mums, mazajiem, protams, kādam bija jārūpējas. Tā mūs ar brāli tālāk audzināja mammas māsa Aina. Burtniekos bija internātskola — kā braucām tur, tā uz nedēļu. Brīvdienas un vasaras pavadījām šeit, Piksāru skoliņā. Atceros, ka augšstāvā tad vēl dzīvoja kāda sieviete, vārdā Minna.