... ja ne tu pats

«Pamatskolas gadi pagāja Ēvelē, kur mūsu, četru bērnu, vecāku galvenā prioritāte bija izglītība, un visi esam ar labu skolu. Paldies vecākiem par to, jo — vairāk dari, vairāk arī uzspēj,» Jānis Kurts atceras, ka viņa brīvais laiks tāpēc bijis diezgan aizpildīts, kaut vai katru otrdienu un ceturtdienu pēc stundām gaidot mašīnu, lai dotos uz mācībām mūzikas skolā Strenčos. Piekrīt: zināmu piespiešanos, kad citi puikas spēlē bumbu, tas prasījis, bet: «To ieguvuma garšu jau sajūt, novērtē tikai ar gadiem. Dēliņam Jēkabam tūlīt būs gads un divi mēneši,un  droši vien ar viņu man būs tāpat jāsarunā.»

Pēc Viesturskolas Jāņa interesi saistīja informācijas tehnoloģijas, un likumsakarīgs turpinājums bija studijas Vidzemes Augstskolā. Otrā kursa vidū, kad trim kursabiedriem pasniedzējs Jānis Bikše paziņojis, ka tūlīt būs darbs Rīgā, un precīzi notestējis, kurai jomai katrs piemērotāks, tikai nosmīnējuši: lai tik joko tālāk... Bet tiešām, tādiem jauniem un zaļiem zēniem piedāvāja darbu Rīgas firmā. «Valmierā biju jau tirgojis telefonus, man tīri labi patika, zināma pieredze bija uzkrāta — kāpēc ne,» Jānis Kurts stāsta, ka dzīve strauji mainījusi ierasto ritmu: «Pēc kāda laika toreizējie Norel IT īpašnieki, rīdzinieki, piedāvāja man tirdzniecības grupas vadītāja vietu un tā loģiski viss salikās — augstskolas pēdējie nopietnākie gadi, mājas Valmierā, Rīgas pieredze,» strādājot Norel IT, viņš stāsta, sācis domāt arī par savu rūpalu un nodibinājis uzņēmumu IntelliTech, kas izstrādā pārraides tīklus, programmē.

JĀNIS KURTS: «Kopš Viesturskolas gadiem klasesbiedri joprojām ir mani labākie draugi. Klases audzinātājs — Uldis Jansons, tagad direktors. Nē, nē skautos viņš mani neievilināja, jo kas tad 10. klasē es tajā kompānijā varētu būt, mazskautiem gadu par daudz... Bet savam labākajam draugam skautam šad un tad uzsmeju, ka ugunskuru protu iekurināt ne sliktāk kā viņš.»