Ja klusējam, tad arī nedzird
Ir ļoti bēdīgi, ka skolotājs klusē. Un kā parasti nemaz nemēģina lauzīt galvu par to, kas uz savas ādas būs jāizbauda pašam.
Tikmēr izglītības reformas līderība ziņo: «Pilnveidotā mācību satura un pieejas piedāvājumā atzinīgi novērtēta sistemātiskā pieeja mācību satura un pieejas plānošanā, virzība uz skolēnu lielāku iesaisti mācībās, satura pēctecība un pārskatāmība, — kādu mācīšanās rezultātu bērni un jaunieši sasniedz katrā vecumposmā. Četru mēnešu sabiedriskajā apspriešanā iesaistījušies ap 11400 lietpratēju jeb vairāk nekā ¼ daļa Latvijas izglītības jomā strādājošo, un kopumā iesniegti 887 priekšlikumi.»
Kad jāizsvaida nauda argumentu deficīta apstākļos, tad par argumentu izmanto banālu, no gaisa grābtu statistiku, ka ceturtā daļa skolotāju atbalstot jauno saturu. Bet satura vēl nav (ne standartu, ne programmu), — tas esot tikai satura apraksts… (?). Tātad viss darbs vēl priekšā?
Te nevar nepaskaidrot, kas ir kompetence. Tā ir lietpratība, plašas zināšanas, profesionāla pieredze, izpratne kādā jautājumā un jautājumu kopumā. Bet 11400 cilvēku pasludināšana par lietpratējiem visdrīzāk saprotama tā, ka apspriešanai klāt esošā vairākuma klusu ciešana pierakstīta tiem, kas apvārdotājiem akli tic un iztapīgi, skaļi raportē, kā to vadonība pieprasa… Turklāt neviens nepaskaidro, kas šos lietpratējus atzinis par lietpratējiem un ko viņi īsti atbalsta, ja nekā vēl nav?
Kompetenču bīdītāji tā nopūlējušies ar tukšuma slēpšanu pašiem nesaprotamos vārdos, ka nezina atbildēt uz skolotāju, vecāku jautājumu: «Ko jūs no mums gribat un ko jūs vispār gribat?» Gari, pārgudri un tukši pļāpāt nenozīmē sakarīgi un atklāti domāt. Misiju uzņēmusies misija, kas ir tikai iespējamā, kas pedagogu rindas aicina papildināt ar līderiem, aģentiem, kuru avangardisms līdzinās revolucionārajam boļševiku sauklim: «Pie joda sapuvušo inteliģenci!»
Mārupes vidusskolas skolotāja Linda Kovaļevska atšķirībā no iebaidītā, piesardzīgā, iztapīgā skolotāja ir ļoti atklāta: «Dzirdētais visu vērš vēl sarežģītāku. Jautājumu ir daudz vairāk nekā atbilžu. Uzdrošinos apgalvot, ka esmu pietiekami kompetenta, lai secinātu, ka tā nebija diskusija, bet — izteikšos neliterāri — fufelis…» /Izglītība un Kultūra 22.03.2018./
No kurienes monstra cienīgai ideju kalvei aug kājas?
To itin skaidri un saprotami atsauc atmiņā žurnālisti Ritums Rozenbergs un Uldis Dreiblats 2018.04.12. NRA: «Jāatgādina, ka latviešu izcelsmes politologs, bijušais Starptautiskā Sorosa fonda Latvijā valdes loceklis Nils Muižnieks (kura cīņu biedrs allaž bijis tagadējais Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars Catlakss, 2005. – 2014. SFL priekšsēdētājs — A.U), Sorosa globālā tīkla Open Society News 2009. gada izdevumā, kas veltīts Austrumeiropas valstu attīstībai 20 gados pēc komunisma sabrukuma, publikācijā Atvērtās sabiedrības vīrieša (un sievietes) radīšana vienkāršā un saprotamā valodā vaļsirdīgi izklāstījis starptautiskās oligarhijas spilgtākā pārstāvja Džordža Sorosa centrālās struktūras Atvērtās sabiedrības institūta pamatmērķi, proti, izaudzināt un izskolot jaunu globālo cilvēku paaudzi. Šo jauno globālo cilvēku paaudzi N. Muižnieks nosaucis par homo sorosensus. Šai paaudzei jāpārņem vara politikā un ekonomikā bijušajā PSRS un tās ietekmes telpā no vecās varas elites, kura tiek dēvēta par homo sovieticus, uzsver Nils Muižnieks.»
Kā redzams, izglītības reformas bezierunu virziens un tās īstā seja apliecinās cik slēpjami, tik nenoslēpjami. No pasenajiem laikiem nekas nav mainījies, izņemot hibrīdvalodas mudžekli humpalu maisiņos un triecientempā cauri dzenamo kompetenču pašmērķi, par kura aprisēm skaidrības nav pašiem dzinējiem. Ja Nils Muižnieks jauno, globalizēto cilvēku pirms septiņiem gadiem saucis par homo sorosensus, kas veidos jauno gvardi, kas no politikas, izglītības, kultūras padzīs veco gvardi, uz kuras pleciem vēl skolas turas, tad tagad gvarde aizstāta ar romiešu militārās vienības vārdu — kohorta, kurai jāpatriec pēdējie pieredzes bagātie skolotāji, lai varētu valdīt savējo aģenti un pašu pasludinātie līderi? Tā vietā, lai ieguldītu naudu skolotāja prestiža celšanā, jaunas talantīgas skolotāju paaudzes veidošanā, miljoni šķērdējas kompetenču murgiem, pedagogu, vecāku, sabiedrības šķelšanai ar visiem, tajā skaitā reformas vāji maskētiem, līdzekļiem.
Kad iet nejēdzīgi, tad iet no vietas…
Visskumjākais, ka vidusmēra skolotāja poza nemainās: varas iedzītās bailes un kūkums mugurā paliek. Acīmredzot daudziem šķiet, ka gan jau kaut kā arī šo sērgu pārlaidīsim. Droši vien. Bet sekas var izrādīties nelabojamas ne tikai bērniem, vecākiem, bet pašam skolotājam arī…
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv