Izaicinājumi var būt dažādi

Pirmizrādes priekšvakarā viņš ir mazliet noguris un nīgrs. Uz aicinājumu parunāties pasmīn un atbild ar lugas vārdiem: «Man nejautā neko — mūs nesaista nekas.» Tomēr tik traki nav — gan par teātri, bērniem un pusaudžiem, gan par savas izrādes aktieriem režisors runā tīri labprāt.

Šī ir tava otrā tikšanās ar Romeo un Džuljetu. Kāpēc tu izvēlējies tieši to lugu?

Patiesībā trešā. Pirmoreiz es spēlēju Tibaltu Gaļinas Poliščukas Liepājas iestudējumā Romeo un Džuljeta. Mīts — tas bija mūsu kursa diplomdarbs, pēc tam neatkarīgajā Ģertrūdes ielas teātrī uztaisīju tādu versiju Viss par mīlestību. Tāpēc jau arī paņēmu, ka esmu izlasījis to lugu un kaut ko par to zinu! (Smejas.) Es jau sen domāju, ka jātaisa Romeo un Džuljeta, ja jau mums ir divi šitādi kadri — Rihards Jakovels un Rūta Dišlere. Es gan nedomāju, ka viņi ir parastais Šekspīra pārītis.

Kādā ziņā?

Mūsu Romeo ir varonis — viņš ir liels un spēcīgs. Šajā ziņā viņš nav kanonisks. Parasti jau tas ir tāds bālais zēns. Pati luga jau ir par Merkucio, kuru vienkārši pārāk ātri nogalina, — viņš ir īstais varonis. Bet mums — varonis būs Romeo. Un Džuljeta arī nav nekāda puķīte, bet ir meitene ar raksturu. Ričam un Rūtai ir vērtīgs tas, ka viņi vēl nezina, kā vajag spēlēt.

ROMEO UN DŽULJETA. Lomās: Rūta Dišlere un Rihards Jakovels.

Matīsa Markovska foto