Ilgākais rekonstrukcijas projekts
Latvijas simtgadē Mazsalacā tika pabeigta Parka ielas posma rekonstrukcija. Tagad Parka iela ir asfaltēta un tai blakus esošā ietve ir bruģēta.
Ideju līmenī šis darbs tika darīts teju desmitgadi, pirms gadiem septiņiem tas tika ierakstīts tiešām paveicamo darbu sarakstā. 2016. gadā tika nolemts darbus sākt un drīz vien pabeigt, taču ieceres tika apšaubītas sabiedriskajā apspriešanā. 2017. gadā pārbūves darbi tomēr uzņēma apgriezienus, bet, mainoties gadalaikiem, tos nepabeidza. Darbi ievilkās vienu, otru un trešo reizi, iemesli bija dažādi, bet tagad apkārt būs pusgads, kopš sakārtoto infrastruktūru izmanto gan vietējie, gan tūristi.
Kāds bija konteksts? Vēsture jeb tiešām gaumīgās un senatnīgās ainavas aizstāvju intereses sadūrās ar pragmatisko 21. gadsimta realitāti. Rekonstruēt ir daudz dārgāk nekā nojaukt un plānot pa jaunam. Ja objektam nav gadsimtiem sena kultūrvēsturiskā vērtība, tad nojaukt drīkst. Drīkst ceļa posmu arī slēgt un pārbūvēt, ja tas kļuvis satiksmei nedrošs.
Runa jau bija ne tikai par pārsimt metru garu ceļa posmu, bet par kādreiz mazsalaciešiem tik mīļā šaursliežu dzelzceļa pārvadu Parka ielā.
Pašvaldībā teica, ka «esošais pārvads ir morāli un, galvenais, fiziski novecojis un neatbilst pašreizējiem drošības standartiem. Viena tā braukšanas josla jau ir slēgta, ir apgrūtināta kustība virzienā uz un no vidusskolas un Skaņākalna dabas parka, kā arī vieta ir nepārredzama, bet tieši tur pārvietojas daudz bērnu, un tas kļuvis par ceļa posmu ar paaugstinātu satiksmes bīstamību», bet pragmatismu un tā lietderību apstrīdēja vietējie iedzīvotāji, vācot parakstus pret plānotajiem darbiem.
«Mazsalacā ir tik daudz nesakārtotu vietu, slikta ūdensvada un kanalizācijas sistēma, trūkst ietvju, tāpēc Rokpeļņa vadītā pašvaldība ir izšķērdīga, ja turpat 300 tūkstošus eiro grasās ielikt 300 metrus garā ceļa posmā, nojaucot to, kas, ja ne citādi, tad cilvēku atmiņā ir svēts,» teica protestētāji.
Rezultāta sarunām nebija, iecerētie darbi nenotika. Šķēpus Mazsalacā turpināja lauzt, bet pārvads vēsturiskajā izskatā nepalika.
2017. gadā ilgu laiku iecerētie, plānotie un aprunātie praktiskie darbi tika sākti, pārbūvējot ielas braucamo daļu, uzlabojot apgaismojumu, iekārtojot lietus ūdens atvades sistēmu un pa vienu ceļa malu bruģējot ietvi.
Būvdarbu īstenošanas termiņi tika arī pagarināti, bet pērnajā gadā, kad mazpilsēta svinēja deviņdesmitgadi, bet valsts savu simtgadi, darāmais soli pa solim tika padarīts. Pērnajā jūlijā vēl ieklāja asfaltu, sakārtoja ietvi, ceļmalā iesēja zālienu. Tagad ceļš uz skolu iet pa taisno, tas ir atvērts divvirzienu satiksmei, ērti ir nokļūt arī uz Valtenberģu muižu un Skaņākalna takām.
Tā pastkartīte, kurā redzams vecais dzelzceļa pārvads, joprojām ir kā zīmols mazpilsētai, kurā tik daudz koka apbūves un senatnes pēdu. Ērtības un praktiskumu augstāk vērtē šodienas cilvēki.
Vai kara cirvji starp pārbūvētājiem un rekonstrukcijas pretiniekiem ir aprakti? Daži no pārbūves pretiniekiem esot atzinuši, ka «viss ir labi un kārtībā».
Parka ielas rekonstrukcija notika posmā no Lazdu ielas līdz Muižas ielai. Būvdarbus veica SIA «ARKO CEĻU BŪVE», un to līgumcena bija 240 tūkstoši eiro (bez PVN). Kopā viss tātad izmaksājis 290 tūkstošus 400 eiro.
VISS PABEIGTS, un noslēdzies arī projekts, par kuru tā daudzšķautņainās publicitātes dēļ arī gribētos aizmirst. Labi padarītais gan paliek. Jāņa Līgata foto
«Liesmas» pielikums «Ziemeļvidzemes līkločos» ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.