14. Novembris, 2018
Vārda dienu svin: Fricis, Vikentijs

Gēni mani panāca!

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

Tā par savu šodienas aizraušanos, par ko otrajā Burtnieku novada pašvaldības rīkotajā konkursā Ideja Burtnieku novadam iegūta otrā vieta un balvā 800 eiro, smej burtnieciete EVA KAUGARE. Ar šo uzņēmīgo sievieti aprunājos otrdien, pārķerot viņu ceļā uz Rēzeknes augstskolu, kurā šogad Eva uzsākusi neklātienes studijas apģērbu šūšanas un modelēšanas specialitātē.

Gēni mani panāca!

Iepazīstini, lūdzu, ar sevi!

Martā man būs apaļi 35, esmu tajā vecumā, kad jau jāatrod vai vismaz  jāzina, ko tu gribi darīt, kā atrast sevi un atrasties tādā harmonijā... Esmu no Ķeguma, tas ir Ogres novads. Burtniekos nokļuvu, pateicoties savam vīram Agrim, kurš pats ir no Valmieras puses un strādā Smiltenes uzņēmumā 8CBR. Abi esam cilvēki, kas grib kaut ko radīt, — Agris ar metālu, es esmu aizgājusi uz diegiem, uz audumu. Savulaik vēlējos mācīties Rīgā Lietišķās mākslas koledžā, taču tēvs gribēja mani atstāt komercskolā... Bet viss jau dzīvē sakārtojas! Pēc skolu beigšanas strādāju bankās — Swedbank, pēc tam Citadelē. Visi dzīvojām Ogrē, bet vīrs katru dienu braukāja uz darbu Valmierā. Tad mums pieteicās dēliņš, un vienā dienā Agris pateica, ka pienācis laiks pārvākties... Tā pirms četriem gadiem nonācām Burtniekos, jo vīrs gribēja dzīvot pie ezera. Te man bija iespēja atklāt sevi no jauna, jo bija skaidrs, ka darbā bankā vairs neatgriezīšos. Patiesībā jau vēl pirms pārvākšanās sapratu — tas būs jauns sākums manai dzīvei!

Kā radās ideja par apģērbiem?

Šūšana un tamlīdzīgas lietas līdz tam mani nebija interesējušas. Bet tagad es visiem saku — gēni mani panāca! Jo šūšanu ļoti labi pieprot mana mamma. Burtniekos sapazinos ar aušanas studijas Rencēni vadītāju Gaļinu Birkavu, mūs iepazīstināja mana kaimiņiene Burtniekos, pati audēja. Arī abas manas vecāsmammas un vēl viena otra radiniece bija audušas, arī es pati bērnībā biju audusi, tā ka tā aušana manī bija iekšā... Tagad darbojos aušanas studijā Rencēni. Kad sāku aust, atklāju, ka man patiesībā patīk arī šūt apģērbus. Savulaik, kad mana mamma šuva, man pat šķita garlaicīgi, ka viņa ved mani no viena audumu veikala uz otru, man tas šķita nelietderīgi iztērēts laiks. Tobrīd mani vairāk aizrāva motosports, tur kādreiz pati sešus gadus nobraucu, tagad dēls un arī vīrs brauc motosportā. Bet Burtnieki, redz, man atvēra to otru pusīti vaļā! Mamma atveda jau pavecu, taču labu Brother firmas šujmašīnu, kas kļuva par manu starta kapitālu, mamma arī ierādīja, kas un kā jādara. Tā kā man nebija, kam atstāt pieskatīt mazo dēliņu, tad sāku iepirkt grāmatas un žurnālus par šūšanu, meklēju arī internetā, sāku trenēties šūšanā. Un tad, kad esi uzšuvusi kreklu savam vīram, bērniem, pati sev un vēl kādam, tad saproti — jā, man tas patīk, mani tas viss aizrauj! Meklēt materiālu, domāt modeļus... Un tad vienā dienā atcerējos, ka tas taču bijis mans bērnības sapnis — vēl pirms koledžas, kur mēģināju stāties tieši apģērbu dizaineros. Kad biju maza, es zīmēju dažādus modeļus, sapņoju, ka reiz man būs pašai sava darbnīca, pašai savas apģērbu līnijas... To es biju aizmirsusi, atcerējos tikai tagad!

Pie tam tie nav vienkārši krekliņi, kleitiņas, bikšeles, bet apdrukāti. Kāpēc tieši šāda ekstra?

Tāpēc, ka vēl pirms gada, pusotra bija ļoti grūti atrast printētus bērnu audumus — skaistus, labus, kvalitatīvus. Tagad to pārpārēm ir veikalos, zīmējums cits par citu skaistāks, bet gribas jau atšķirties! Tā kā esmu beigusi mākslas skolu, tad kaut kāds ķēriens ir arī uz to. Tad, kad esi uzzīmējis vienu un citi saka, ka tas izdevies skaisti, tas tevi motivē radīt vēl, tāpēc šo gadu laikā esmu nonākusi no gataviem printētiem audumiem līdz saviem. Es taustos, meklēju, jo arī aušana man ļoti tuva.

No kā, piemēram, sastāv tevis gatavota meitenes kleitiņa?

Ja ziemai, tad no silta trikotāžas auduma ar kaut kādu manis izšūtu aplikāciju vai ar roku zīmētu krāsainu dekoru. Nākamā lieta, ko vēl tikai nedaudz esmu sākusi, ir sietspiedes izmantošana.

Kur visa tava uzņēmējdarbība notiek?

Burtniekos, mūsu četristabu dzīvoklī. Esam pieci, daudzbērnu ģimenes statusā, mans vīrs ir bijis tik labs, ka vienā istabā visu iekārtojis manas šūšanas darbnīcas vajadzībām. Bez Agra man tas viss nesanāktu! Jā, mums arī stelles dzīvoklī ir, ar tām aizņemta puse viesistabas. Patlaban esmu ceļā uz savām darba telpām, ļoti ceru, ka jaunajā gadā man jau būs pašai sava darbnīca.

Cik grūti vai viegli ir sākt savu, tādu vēl pavisam nelielu uzņēmējdarbību laukos?

Manuprāt, dzīvesvietai nav nozīmes. To esmu pati sev pierādījusi. Ja cilvēkam vajadzēs, viņš pie manis atbrauks, arī iespējas sevi parādīt uz ārpusi ir. Latvija ir pietiekami mazs tirgus, tāpēc jāskatās uz ārpusi — tas ir internets, izstādes... Bet pašam izstrādājumam ir jātop svaigā gaisā, harmoniskā vidē, kur tu jūties labi un vari radīt!

Vai nebiedē nākotnē paredzamie papīru darbi, t.i., grāmatvedības atskaites un cita birokrātiskā makulatūra?

Jā, tas mani biedē. Protams, grāmatvedība man nav ķīniešu ābece, taču pamatzināšanas man palīdzēs izvēlēties labu cilvēku, kas varēs strādāt ar šīm lietām atsevišķi.

Tāds rozā nākotnes sapnītis..., teiksim, ap 2020. gadu.

Pašai sava darbnīca ar darbiniekiem. Zinu, ka Burtniekos ir cilvēki, kas grib strādāt, daži jau ir pat apvaicājušies. Nesaku, ka man būs cehs ar 15 cilvēkiem, bet ceru, ka diviem trim darbiņš būs. Bet sākumā jāatsperas pašai!

Vai noderēja arī konkursa ietvaros rīkotie divu dienu kursi Valmieras attīstības aģentūrā?

Tie noteikti atsvaidzināja zināšanas, kas man jau bija, apstiprināja arī esošās idejas. Kursos iepazinu jaunus cilvēkus gan no pašu novada, gan no ārpuses. Īpašs gandarījums par iepazīšanos ar Elīnu Leimani no Valmieras attīstības aģentūras, ar viņu gribas kontaktēties arī pēc konkursa.

Balvā saņemtie 800 eiro — kur tos liksi lietā?

Tie gaida jauno gadu. Sākotnēji biju domājusi jaunai rūpnieciskai šujmašīnai, bet vajag jau arī vēl citas iekārtas. Tieši konkursa fināla dienā man sadega gludeklis, tad nu jauns gludeklis iespraucies priekšā šujmašīnai, bet man būs vajadzīgas trīs dažādas... Jebkurā gadījumā 800 eiro ļoti noderēs, paldies Burtnieku novadam par šo konkursu!

KĀ MUMS PIESTĀV? Eva kopā ar savu vecāko dēlu piecpadsmitgadnieku motosportistu Reini Bicānu, kurš šogad kļuvis par uzvarētāju Latvijas Alternatīvā Motosporta Asociācijas rīkotajā čempionātā kvadriciklu klasē, rāda konkursa žūrijai, kā Burtniekos darinātie tērpi piestāv jauniem cilvēkiem. Burtnieku novada pašvaldības arhīva foto

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

eLiesma jautā

Vai esat apmierināts ar 13. Saeimas vēlēšanu rezultātiem?:

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
 
 

Partneri