Gatis Kalniņš atgriežas Valmierā

— Komandai esmu pievienojies kā spēlētājs ar skatu nākotnē — man nav vienaldzīgs futbols Valmierā. Šobrīd komanda ir sasniegusi ievērojamus panākumus, kas lielā mērā arī man bija signāls par to, ka šis nu ir piemērotākais brīdis, lai atgrieztos.  Jebkuram sportistam ir sapnis pabeigt savu karjeru tur, kur viņš to sācis, — vai tas būs pēc sezonas vai vairākām, es pagaidām pateikt nevaru.

— Kādā pozīcijā laukumā spēlēsi?

— Ar treneri vēl par to neesmu runājis, bet droši vien savā pamatpozīcijā uzbrukumā. Ja nu būs izteikta vajadzība kaut ko mainīt, tad skatīsimies pēc situācijas. Prioritāte, protams, ir komandas vajadzības.

— Komandā būsi kā skolotājs jaunajiem, arī Mettā atradies līdzīgā statusā.

— Principā ne Mettā, ne kur citur nevienu neesmu nekad mācījis. Drīzāk tas bijis mans piemērs, attieksme un darba ētika, ko citi no manis smēlušies. Noteikti nebūs tā, ka es tagad nākšu un kādu mācīšu.

— Nav noslēpums, ka Valmierai šī būs ļoti grūta sezona.

— Jā, apzinos, ka esmu uzņēmies faktiski ļoti lielu risku. Komanda diez vai būs konkurētspējīga jau pirmajā sezonā. Man svarīgi, lai te būtu attīstība — lai komanda nostabilizētos, jaunie spēlētāji progresētu. Lai ko arī runātu par futbolu Latvijā, tā kopējais līmenis pēdējos gados ir manāmi cēlies, tīri ekonomiskā plaknē — paši redzat, daudzi klubi ir kļuvuši finansiāli daudz spēcīgāki. Un, cik man zināms, Valmiera arī šajā ziņā ar viņiem nevar konkurēt. Mums atliek sevi pierādīt ar darbu.

— Esi ar abām kājām Valmierā?

— Nē, pagaidām esmu ar vienu Valmierā, ar otru Rīgā, kur joprojām paliek mans darbs Jura Docenko futbola skolā Alberts — arī tur cilvēkiem ir savas vīzijas un nākotnes mērķi. Uzreiz tā nepiekritu mesties šajā vilcienā. Kā būs tālāk, skatīsimies pēc situācijas. Pagaidām sanāk tā raustīties, bet sirdij nevar pavēlēt. Valmierā ir lieliska platforma futbola izaugsmei — infrastruktūra, futbola tradīcijas, reģiona centrs. Arī Rīgā daudzi ļoti priecājas par valmieriešu atgriešanos virslīgā.

— Diemžēl šī atgriešanās sakritusi ar J. Daliņa stadiona rekonstrukciju.

—  Situācija ir tāda, kāda tā ir. Nākotnes vārdā šis ir labs projekts — jaunajai paaudzei būs vēl lielāka motivācija tiekties uz rezultātiem. Jaunajā stadionā arī varēs spēlēt jau cita līmeņa futbolu.

— Atceries savu pēdējo spēli Valmieras komandas rindās 2002. gadā?

— Precīzi vairs neatceros, vien to, ka es jau biju aizgājis uz Skonto, bet uz pussezonu atgriezos uz īres tiesībām. Tur tad ir jāparokas arhīvos.

— Komandas treniņos jau esi piedalījies (saruna notika pagājušajā otrdienā — aut.)?

— Vēl ne. Mēnesi jau biju notrenējies ar Mettu. Janvāris man bija tāds kā pārdomu laiks, līdz tiku skaidrībā. Pa vidu bija arī dažas pārbaudes spēles, arī treneru mācības. Nav tā, ka neesmu neko darījis — nevajadzētu būt problēmām ielēkt treniņu režīmā. Vien tas, kas saistās ar pāreju, — jaunā komandā jāiejūtas arī tādiem pieredzējušiem cilvēkiem kā man.

* * *

Gatis Kalniņš savā futbolista karjerā ir pārstāvējis septiņus klubus — FK Valmiera (2000-2002), Skonto FC (2002-2008), FK Auda (2009), Jūrmala-VV (2009; 2010-2011), Othellos Athienou (Kipra, 2010), FK Jelgava (2011-2012), Metta/LU (2012-2017). Piedalījies arī 19 valstvienības spēlēs (2004-2007), guvis vienus vārtus.

VALMIERAS PUIKA. Visu laiku titulētākais Valmieras futbola skolas audzēknis Gatis Kalniņš pēc teju 16 gadu prombūtnes atgriezies, lai virslīgā atkal pārstāvētu savas dzimtās pilsētas godu. Attēlā: Valmieras futbola kluba prezidente Inga Apsīte un kluba viceprezidents Uldis Pūcītis pasniedz Gatim VALMIERA GLASS VIA kreklu ar 19. numuru — numuru, kuru simboliski savam brālēnam atvēlējis Valdis Veinbergs.