19. Augusts, 2019
Vārda dienu svin: Melānija, Imanta

Gatavi brīvībai, sadevās rokās

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

Valmieras bibliotēkas organizētā konkursa Baltijas ceļam – 30 ietvaros noticis pētījums, kurā apkopoti un pierakstīti Baltijas ceļa dalībnieku atmiņu stāstījumi, kā arī to iedzīvotāju domas, kuri nepiedalījās šajā akcijā, aptaujājot pāri par 60 Naukšēnu iedzīvotājiem, no kuriem 38 bijuši Baltijas ceļa dalībnieki, kas uz notikuma vietu devušies gan ar autobusiem, gan ar privāto transportu. Kāds braucis ar kravas auto, cits ar traktoru un pat ar zirga pajūgu. Arī izjūtas bijušas visdažādākās – lepnums, saviļņojums, vienotības sajūta, prieks, bet, protams, dažiem arī neziņa un bailes tomēr daudziem tās bijušas neaizmirstamas emocijas.  Dažus no naukšēniešu stāstiem, kuri būs lasāmi Valmieras bibliotēkas mājaslapā, ar Sarmītes Praudiņas laipnu gādību piedāvājam arī Liesmas lasītājiem.

Gatavi brīvībai, sadevās rokās

GUNTA JĒKABSONE:  «Uz pasākumu devos ar kolhoza Naukšēni autobusu. Autobuss bija pilns: pieaugušie, bērni, jaunieši. Ķēdē stāvējām ceļa posmā no Ķoņu dzirnavām uz  Igaunijas robežas pusi. Ceļa malā stāvēja ļoti daudz automašīnu, bet autobusi stāvēja pļavā. Naukšēnietei Austrai bija līdzi radiouztvērējs, kurš tika nolikts uz ceļa, lai dzirdētu pareizo laiku, kad jāsadodas rokās.

Pēc tam braucām uz Unguriņiem, kur bija ļoti daudz cilvēku. Pirmo reizi dzirdēju par Molotova-Ribentropa paktu un pirmo reizi redzēju brīvi plīvojam Latvijas karogus. Tikai tad, kad atgriezos mājās, vecāki stāstīja vēsturiskos faktus, par kuriem iepriekš netika runāts.»

Turpat bijusi arī AUSTRA ĒVELE: «Pāris kilometru bija jāiet kājām, lai aizpildītu tukšās vietas. Bija tautiskās jostas, lai veidotu nepārtrauktu ķēdi. Viss notika ļoti organizēti, nebija nekāda haosa. Brīvi plīvoja Latvijas un Igaunijas karogi, kas tajā laikā bija neparasti. Nedaudz dīvaina sajūta bija, kad pāri lidoja helikopters. Daži klātesošie  zināja, ka notiek filmēšana. Tas mazināja spriedzi. Man tādas īstas pārliecības nebija, ka pēc šī pasākuma viss mainīsies.»

INESE ALKSNE: «Tajā laikā mācījos LLU. Kad uzzināju par Baltijas ceļu, braucu uz mājām, lai piedalītos šajā pasākumā, jo mani vecāki dzīvoja Rūjienā. Man līdzi pieteicās draudzene no Liepājas. Tētis nebeidza brīnīties, ka viņa pāri visai Latvijai braukusi, lai piedalītos dzīvajā ķēdē. Uz pasākumu devās mana ģimene un draudzene. Mūsu ķēdes posms bija 3 km no Igaunijas robežas. Atceros cilvēku pūļus, kuri devās, lai uz īsu brīdi sadotos rokās. Saviļņojums bija milzīgs. Vēl atceros Igaunijas un Latvijas valstu pārstāvju uzrunas pie robežas.»

RUTA VALMIERA: «Atceros, ka kopā ar meitām – Zani, Baibu, Gunu un Rūtu piedalījos Baltijas ceļā. Piedalīties šajā pasākumā nolēmu, jo kaut kas tāds notika pirmo reizi un es gribēju tur būt.

Laiks bija vējains, ne īpaši silts. Atceros, ka sadevāmies rokās un kādā brīdī virs galvām lidinājās helikopters. Mēs stāvējām ceļa posmā no Rūjas tilta pie Ķoņu dzirnavām uz Igaunijas pusi.

Pēc tam devāmies uz Unguriņiem, kur bija sakurts liels ugunskurs, izgatavotas lielas karātavas ar Molotova-Ribentropa pakta atveidu, kuru vēlāk sadedzināja. Bija ļoti daudz cilvēku, plīvoja karogi, tika teiktas runas un dziedātas dziesmas.»

VIVITA KAZAKĒVIČA: «Atceros, ka piedalījos Baltijas ceļā, bet tas notika spontāni, jo biju ceļā no Valmieras uz Naukšēniem, kad visi stājās, lai sadotos rokās. Tad nolēmu, ka arī es varu tur piedalīties. Tas bija pie Lizdēniem. Ķēdē stāvējām diezgan cieši, jo bija daudz cilvēku. Tajā brīdī nekāda emocionāla pārdzīvojuma nebija, jo biju jauna un nebija pārliecības, ka būs kādas pārmaiņas. Vēlāk, skatoties filmu par Baltijas ceļu sapratu, ka tas bija grandiozs un nozīmīgs pasākums.»

Izvērstākas atmiņas Mans Baltijas ceļš uzrakstījusi BRIGITA CERIŅA: «Atmodas laiks – viens no skaistākajiem mana mūža notikumiem. Necerētais piepildījās. Nedomājām, ka sociālistiskā sistēma varētu sabrukt, jo komunistiskā ideoloģija bija tik spēcīga, ka reizēm sākām aizmirst, kur un kā dzīvojam.

Īsti neatceros, kā uzzināju, ka notiks protesta akcija Baltijas ceļš. Radio, televīzija, afišas, sarunas ar citiem cilvēkiem? Zināju, ka man tur ir jābūt.

1989. gada 23. augusts. Protesta akcija Baltijas ceļš. Tieši Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas dienā. Pēc 50 gadiem. Protesta mērķis – pievērst visas pasaules uzmanību tam, ka Baltijas valstis ir okupētas. Akcijas idejas autors – Igaunijas Tautas frontes līderis Edgars Savisārs.

Pl. 19 ap diviem miljoniem cilvēku uz 15 minūtēm sadevās rokās, veidojot apmēram 600 km garu dzīvu ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas.

Es stāvēju ceļa posmā aiz bijušā Ķoņu veikala, uz Vilandes ceļa. Cilvēku daudz. Brauca ar autobusiem, privātajām automašīnām, motocikliem, velosipēdiem. Tuvāk dzīvojošie nāca kājām. Bija atbraukuši arī  ļaudis no attālākajiem Latvijas rajoniem. Redzēju autobusus no Latgales. Viss bija rūpīgi organizēts, norādītas vietas, kur jābūt. Drūzmas nebija. Ja ķēdē gadījās pārrāvumi, izmantoja jostas. Daudziem līdzi bija radioaparāti. Pa radio ziņoja īsto rokās sadošanās brīdi.

Pāri dzīvajai ķēdei lidoja helikopters. Sākumā nesapratu – kas notiek. Zinātāji teica – filmē.

Tās dienas sajūtas nav aprakstāmas. Domāju – tās var saprast tikai tie, kuri piedalījās akcijā. Atmiņu stāsti arī dalībniekiem būs līdzīgi.

Cilvēki smaidīgi, priecīgi satraukti. Latvijas karogi, kurus mana paaudze nebija redzējusi brīvi plīvojam, todien apliecināja, ka notiek kas nebijis un neiedomājams. Kad sadevāmies rokās, jutu milzīgu spēku. Asaras saskrēja acīs. Nu jau cerība bija lielāka – Latvija atkal būs brīva, PSRS vairs nebūs noteicēja pār mums. Baiļu nebija. Biju laimīga un lepna.

Tad garā mašīnu straume dodas Igaunijas virzienā. Uz Latvijas-Igaunijas robežas aiz Unguriņiem pļavā ir iekurts milzīgs ugunskurs. Pie tā novietotas lielas karātavas. Tajās Molotova-Ribentropa pakta simbols. Tad pļavā iebrauc motocikls ar blakusvāģi, apbrauc apkārt ugunskuram. Motociklisti iemet liesmās plakātu, uz kura rakstīts:  Molotova-Ribentropa pakts.

Skan dziesmas, runas. Plīvo Latvijas un Igaunijas karogi. Bija ieradušies Latvijas un Igaunijas Tautas frontes pārstāvji.

Labi atceros igauņa Edgara Savisāra teikto: «Ja toreiz – 1939. gadā – mēs būtu bijuši tik vienoti, tad varbūt mūsu valstis nebūtu piemeklējis tāds liktenis.»

Savukārt Dainis Īvāns: «Pusgadsimta tumsas nakts ir beigusies. Mūsu sadotās rokas ir apliecinājums, ka esam gatavi Brīvībai.»

Šogad Baltijas ceļa 30 gadu jubileja atzīmēšana 23. augustā Unguriņu robežpunktā sāksies pl. 17 ar amatnieku tirdziņu un akordeonistu orķestra Baltic Tremolo, kurā apvienojušies mūziķi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, koncertu, bet no pl. 18 uzstāsies Jāņa Lūsēna grupa ar solistiem Zigfrīdu Muktupāvelu, Kristīni Zadovsku, Uģi Rozi un Anmary. Pēc solidaritātes ugunskura iedegšanas kopā ar folkloras kopām Mežābele un Tiistelu būs Igaunijas grupas Karl – Erik Taukar Band koncerts, bet iedzīvotāji šajā vakarā aicināti izgaismot Baltijas ceļu ar sveču liesmiņām.

Savukārt 24. augustā pl. 10 Karksi Nuijā tiks dots starts velobraucienam Baltijas ceļam 30. 36 km garais maršruts vīsies caur Lilli, Unguriņiem un finišēs Rūjienas centrā.

UNGURIŅU ROBEŽPUNKTĀ – skats no Igaunijas puses. Ārijas Romanovskas foto

Datums, kurā numurā raksts publicēts avīzē:
15. Augusts, 2019

Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv.

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
31
 
 

Partneri