19. Septembris, 2018
Vārda dienu svin: Verners, Muntis

Galvenais resurss ir zeme

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

«Negribas jau tā teikt, bet iekšēji taču apzināmies, ka tā sarkanā līnija ir pārkāpta. Es nezinu, kam būtu jānotiek, lai novadā, pierobežā, kur kādreiz bijušas desmitiem viensētu, atgrieztos cilvēki,» sacīja zemnieks MAREKS BĒRZIŅŠ, kurš Mazsalacas novadā apsaimnieko 700 hektārus zemes. Par zemnieku saimniecību «Lojas» var teikt, ka tajā dažādas saimniekošanas nozares saplūst kā strautiņi, veidojot panākumu un izdošanās upi.

Galvenais resurss ir zeme

Pirms gadu mijas ierasti ir taujāt, kāds bijis aizejošais. Ko varat teikt par gadu «Lojās»?

Bija labs gads. Šogad saimniecības attīstībā ir izdevies ļoti straujš uzrāviens. Paspējām uzbūvēt ne tikai kalti, ieguldot līdzekļus, bet radās iespēja iegādāties 140 hektārus zemes. Pirkām pašu apsaimniekoto zemi, jo iznomātājs izdomāja, ka vēlas pārdot. Visas zvaigznes tā sakrita, ka mums tas izdevās. Pašlaik apsaimniekojam 700 hektārus, no kuriem ap 110 hektāru ir zālāji lopiem: pļavas, ganības, viss, kas vajadzīgs liellopu barībai, ap 120 hektāru ir zālāju sēklaugi, jo viena no stabilām nozarēm ir zālāju sēklaudzēšana. Zālāju sēklām ir arī stabils noiets, bizness ir pārbaudīts un atstrādāts jau vairāk nekā 20 gadu garumā. Atlikusī zemju platība tiek apsēta ar graudaugiem un rapšiem, un pēdējos trīs gadus strādājam tikai ar ziemas rapsi. Jā, tas kā kultūra ir riskantāks, bet ražīgāks. Saprotam, ka, lai izaugsmi varētu sasniegt, kādā momentā ir jāriskē, jo tikai ar klasiskām kultūrām, klasisku tehnoloģiju ir ļoti grūti nopelnīt. Graudaugu ražas gan arī pēdējos gados, pateicoties pieredzei un zināšanām, ir izdevies noturēt stabilas, pat ar pieaugošu tendenci: izmantojam modernas tehnoloģijas, skatāmies, lai tiktu viss labākais sējot, miglojot, mēslojot, kaļķojam augsnes. Būtībā, domājot par nākamo gadu un turpmākajiem, vairs saimniecību neplānojam paplašināt. Esam tā strauji uzrāvuši, pašlaik jānomierinās un jāsakārto esošais.

Pieminētā graudu kalte izskatās ne tikai svaigi celta un pabeigta, bet arī jaudīga.

Jauda nav milzīga, tieši tāda, kāda mūsu saimniecībai ir nepieciešama. Gadā saražojam ap 2000 tonnu graudu un rapsi. Kalte paredzēta graudu kaltēšanai, šķirošanai, tīrīšanai. Uzglabāt pie sevis varēsim varbūt trešo daļu no nepieciešamā. Ja kādreiz būs lielākas finansiālās iespējas, tad glabāšanas telpas piebūvēsim klāt.

Vai bija izdevīgāk celt savu kalti nekā pirkt pakalpojumu?

Duāls jautājums. Centralizētas kaltes savā darbībā ir efektīvākas un pakalpojumu izmaksa varētu būt zemāka, bet šis gads pierādīja, ka lielākā problēma ir momenti, kad kaltēm trūkst jaudas, ka nespēj visus graudus pieņemt, lai vai cik šis pakalpojums maksātu... Graudu mitrums bija augsts, kalšu jaudas kritās, un graudus nevarēja izžāvēt, jo procesi notika ļoti lēnām. Principā pašu kalte ir kā apdrošināšanas polise, kas mums bija nepieciešama, lai krīzes momentos visu varam paši izdarīt. Un, tā kā esam arī sēklaudzētāji, tad svarīgi, lai varam nodrošināt arī ideālu sēklas tīrību. Atzīšos, bija brīdis, domājot: pirkt vairāk, labākas mašīnas, lai nodrošinātu saražotā loģistiku, vai būvēt kalti; nosvērāmies par labu savai kaltei.

Pamatnozares un apakšnozares — darba un izaicinājumu pie jums netrūkst. Teicāt, ka katrs strautiņš reiz ir vērtīgs, lai saplūstu laba, spēcīga upe.

Jā, funkcionē pilnīgi viss, kas reiz iesākts un attīstīts. Graudkopība, zālāju sēklu audzēšana, jo šai jomā ir milzīga pieredze, pateicoties mammai, kura ir agronome, un 40 gadu garumā mūsu sēklaudzētāju reputācija ir noturēta augstās kvalitātes dēļ. Audzējam arī gaļas lopus, un darbojas granulu ražotne. Bija jau doma modernizēt arī gaļas lopkopību, būvēt gaļas liellopu fermu. Šajā gadā tas, ka nav mums liellopu novietnes, ļoti atspēlējās. Mēs visvairāk strādājam ar mazajiem — sešus līdz septiņus mēnešus vecajiem bullēniem, kas tiek eksportēti, jo tas pašlaik ir izdevīgākais tirgus variants. Tirgus prasa labu bullēna eksterjeru, šķirnību, nobarojumu, un to vislabāk panākt, ja ir liellopu novietne. Šogad piedzīvojām anormālu rudeni, un nav teikts, ka tādu nesagaidīsim arī citus gadus, tāpēc, ja kaut ko «Lojās» vēl būvēsim, tad kādreiz tā noteikti būs novietne, lai āra apstākļi slikti neatspēlējas.

Granulu ražotne strādā Eiropas tirgum?

Pārsvarā Zviedrijas, Somijas tirgum, kur pieprasījums ir nemainīgi augsts, bet aizejošais atkal bija sliktākais gads mums kā ražotājiem, lai gan tirgus bija stipri atvērts. Leiši starp ražotājiem mums ir lielākie konkurenti, arī tāpēc, ka pie viņiem elektrības cenas zemākas, taču šovasar un rudenī trūka izejvielas. Salmu trūka kā viņiem, tā mums atkal slikto laika apstākļu dēļ. Piedāvājums bija zemāks, tirgū kāpa cenas. Šogad no realizācijas viedokļa salmu granulas bija vieglais produkts, ko nedrīkstēja teikt iepriekšējos gados, kad bizness mēdza iet kā pa celmiem, taču viss tāpat notiek un turpinās. Kā jau teicu: kad tie desmit strautiņi vienuviet satek, tad upīte sanāk un varam kaut ko izdarīt. Nozaru netrūkst un darāmā arī. Tagad vīri remontē tehniku, ir ziema, un jāiet arī mežā. Kopsim jaunaudzes, kārtosim, lai būtu skaisti meži, jo nav jāiet kursos, lai saprastu un redzētu, kā attīstās kopts, kā — nekopts mežs. Pastāvīgi mežus izkopjot, atliek arī mazvērtīgā koksne, būs, ar ko kalti darbināt. Viss ir saimniecības apritē, ir saplānots laiks, kad katrai nozarei tas pastiprināti jāvelta, un tad jau tas gads paiet gana strukturēti.

Teicāt, ka zeme ir saimniekošanas galvenais resurss, bet laukos ļoti sūdzas par cilvēku resursa trūkumu, neesot darba roku.

Jā, ja ir pamats, tad var strādāt, jo galvenais resurss ir zeme, tāpēc es melotu, ja teiktu: jā, nāciet, jaunie, un strādājiet! Varbūt var meklēt kādu nišas produktu, kam noiets, varbūt tā ir dārzeņkopība, puķu audzēšana, bet, ja par graudkopību, apstrādi, pārstrādi, tad zeme ir resurss, kura jau pašlaik pietrūkst. Zeme, protams, ir prece, kas ik pa laikam atkal nonāk tirgū, taču tad nepieciešami arī lieli finanšu ieguldījumi.

Bet ir taču jauni cilvēki, kuriem ir sapnis par dzīvošanu laukos, saimniekošanu?

Smags jautājums, un jāmēģina atbildēt diplomātiski (smaida). Valsts ir ieinteresēta, lai būtu jaunie zemnieki, lai nozarē būtu aktīvāki, modernāki cilvēki, bet ir viena lieta, kas visu ierobežo, un tā ir manis pieminētā — zeme. Bez zemes daudz izdarīt nevarēs, jo visa ražošana laukos notiek uz zemes. Esmu ar kolēģiem, draugiem runājis, un izspriedām, ka lauksaimniecībā līdzīgi kā jurisprudencē, medicīnā, arhitektiem būs paaudžu pārmantojamība. Dzimtas mantos saimniecības. Līdz kāds no pārņēmējiem izdomās, ka vairs ar to tiešām nevēlas nodarboties. Es nerunāju tikai teorētiski: izdevumi, viss tirgus lauksaimnieciskajā ražošanā ir skarbs. Minēšu piemēru no manas ģimenes. Mana māsa bija bankas juriste, un pašlaik viņa aizraujas ar kaņepju audzēšanu, pārstrādi. Viņai ir sava bioloģiskā saimniecība, un māsiņa skrupulozi pieraksta visus ienākumus, izdevumus. Viņa arī tepat no tēva nomā kaņepju pārstrādes ražotnes telpas, kas atsevišķi bija jāsertificē, un zemi, lai audzētu vēl dažas kultūras. Un māsa, visu sarēķinot, atzina: ja nav aizmugures, ja nav blakus tā brāļa, kurš uzar zemi, palīdz iesēt, novākt, izžāvēt... Ja visi pakalpojumi būtu jāpērk par tirgus cenām, nevarētu runāt par rentabilitāti, par attīstību; par iztikšanu, izdzīvošanu — varbūt.

Par darba rokām. Vai tiešām laukos vairs nav kas strādā?

Mums ir stabils kolektīvs, darbinieki nav mainījušies. Pēdējos pāris mēnešos esam divus cilvēkus vēl pieņēmuši darbā. Kopā esam darba devēji 14 vietējiem cilvēkiem, un ir gandarījums: ja cilvēks pie mums strādā, tad viņš zina, ka ģimene būs iztikusi, bērni varēs iet skolā, būs stabili ienākumi, nepieciešamajam iznāks. Lai cilvēkiem nepiezogas rutīna, pārgurums, mēs cenšamies visi kopā kaut uz nedēļu izrauties no ikdienas. Braucam visi — tuvāk vai tālāk prom no ierastās vides, lai ir iespēja paraudzīties, kā citur cilvēki dzīvo, kas notiek vai nenotiek, un atgriezties ar brīvāku prātu, lai atkal varētu priecāties par mājas un darba dzīvi.

Kāpēc sarunas sākumā teicāt, ka neatgriezeniski sanācis sarkanās līnijas pārkāpt?

Ar bērniem devos pārgājienā. Tepat pa Ramatu, gar robežu. Mums bija vecās armijas kartes, kur visas viensētas atzīmētas. Tagad tajās vietās iespējams vien māju vietu sazīmēt. Jā, deportācijas, visādi vājprāti ir Latvijai pāri gājuši, bet tagad esam jau aiz cita viļņa, aiz citas sarkanās līnijas. Šausmīgi negribas to teikt, bet nedomāju, ka ir kāda iespēja, lai novada lauki atdzīvotos. Kādreiz Mazsalacā bija vismaz trīs nopietni ražojoši uzņēmumi, bija kolhozi, dzīvoja četras, piecas reizes vairāk cilvēku nekā pašlaik. Bērni aizbraukuši uz pilsētām, arī vecāki biežāk jau pārceļas pie savējiem.

No šī skatu punkta raugoties, es arī principiāli negribu vairs saimniecību paplašināt, jo, pat ja būtu labākās idejas, investīcijas, nekādu jaunu ražotni nevar uztaisīt — trūkst cilvēku laukos, trūkst, kas strādātu. Būtībā tu vari vien kādu jau strādājošo pārsolīt, piesolīt labākas algas un otram iespēju atņemt. Tāda mērķa jau nav, jo negribas palikt tam retajam, vienīgajam, kurš lauku dzīvē vēl ierauga lielu jēgu un iespējas.

JAUNA GRAUDU KALTE, kas kalpos ZS «Lojas» vajadzībām, pildot kaltēšanas, šķirošanas, tīrīšanas un daļēji uzglabāšanas funkciju. Jāņa Līgata foto

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

eLiesma jautā

Vai plānojat piedalīties 13. Saeimas vēlēšanās?:

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
 
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 

Partneri