Gadam aizejot

Šī ir nedēļa, kad dzirdam un vēl dzirdēsim: kāds bija gads? Un turpat būs vēlējums: laimīgu nākamo! Varbūt tā būs tikai formāla frāze, varbūt tiešām pāris vārdos ietērpts vēlējums no sirds. Varbūt kāds atrullēs pergamentu, lai palasītos, vai aizejošajā gadā piepildījies kaut kas no tā, kas kārots tieši pirms 365 dienām. Būs iespēja ieraudzīt izdošanās un neizdošanās bilanci un drukāt jaunu pergamentu, ticot, ka nākamais gads būs daudzsološāks.

Brīnumi notiek tur, kur tiem tic. Taču atslēgas vārds jau nav brīnums, bet gan ticība. Nevis akla, bet tāda, kas mudina rosīties, darīt vairāk un darīt labu, lai atkal pēc 365 rītiem un vakariem varam atskatīties uz pašu iemīto pēdu ceļu. Vai tas bijis gluds vai līkumots? Svarīgākais un interesantākais būs bijis pats ceļš, pati brišana un ceļā satiktie ļaudis, kuri tāpat vēlas kaut ko izspārdīt, kaut ko sakārtot — sevī, citos, pasaulē. Pēdējie būs maksimālisti, sava, bieži savrupa, ceļa gājēji, taču viņu stāsts par dvēselē iemīto taciņu vienmēr ir tas interesantākais.

Vai jums kādreiz ir šķitis, ka darāmajam pietrūkst jēgas? Gadās, vai ne? Un tad nav citas iespējas kā meklēt pievienoto vērtību. Žurnālista veiksme, nu, labi, teikšu, ka manējā, jo tāds man tas lietu redzējums, ir satiktie, uzrunātie cilvēki, kuru domu pēdas spēj atstāt nospiedumus. Cilvēks izlasa otra viedokli un pārdomā. Tas ir ļoti svarīgi — paspēt aizdomāties, jo laiks ir pārlieku steidzīgs.

Rakstot pārdomas šī gada nogalē, es domāju, kuru cilvēku no šogad satiktajiem minēt, atzīstoties, ka tieši viņam izdevies iepēdot arī manā sirdī. Un zināju, ka tas ir ukraiņu priesteris Genādijs Mohņenko. Harizmātisks, pagalam neordinārs un, iespējams, pat likumnepaklausīgs vīrs brieduma gados, kurš Mariupolē izveidojis savu Piligrima republiku, kurš, paņemdams aiz rokas, no drošas nāves un atkarībām glābis ielas bērnus, kurš kopā ar saviem audžubērniem, bijušajiem bāreņiem, dodas velotūrē apkārt pasaulei. Genādijs, manuprāt, šovasar piestāja arī Valmierā un stāstīja, ka viņš būtu laimīgs mirt, ja zinātu, ka pasaule ir kļuvusi labāka, jo tajā vairs nav ne bērnunamu, ne bāreņu un katram mazajam un lielākajam ir iespēja no rīta sveicināt mammīti un tēti...

Priesteris joprojām min velosipēda pedāļus un atstāj dziļu pēdu nospiedumus cilvēku dvēselēs. Taču laiks ir nepielūdzams, tas skrien nenormāli ātri, un, rakstot šīs rindas, aptvēru, ka nevis šovasar, bet pērn runājos ar priesteri Valmierā, un tas nozīmē, ka viņš jau nevis gadu, bet teju divus kaut ko izspārda, kaut ko sakārto arī manā dvēselē.

Es jums novēlu kādu tik iedvesmojošu cilvēku nākamgad satikt. Katram savu, interesantu, bet galvenais — tādu, kas atstāj pēdas.

Ilze Kalniņa

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Mans sešdesmitais žurnālista gads

Kad aiziet kārtējais gads, vienmēr rodas vēlme kaut uz mirkli atcerēties, kas tajā ir paliekošs, šim gadam pāri dzīvojošs. Varbūt tā ir tikai subjektīva izjūta, varbūt man gluži vienkārši ir laimējies, bet šī gada atskatā redzu, ka žurnālista gaitās pat krietni vairāk nekā citugad izdevās sastapt gandrīz tikai labestīgus cilvēkus. Arī daži no viņiem par kaut ko pukojās, netaupīja pat niknus vārdus. Taču labestību es satiku viņu darbīgumā, izdomā, mākā, prasmē veidot savu dzīvi uz pašu radītiem stabilitātes pamatiem. Būtiski ir piebilst, ka gandrīz visiem šiem patstāvīgajiem ir dziļas senču saknes savā zemē, savā Latvijā, bet viņi ir arī ieguvuši un iegūst tik labu izglītību, par kādu senči, pat mana paaudze, varēja vien sapņot. Tā ir uz pozitīvu domāšanu tendēta izglītība.

Šajā ziņā aizejošais gads arī man šādu domāšanas prieku ir devis ar pasākumiem, kuros piedalījās vai pat tos organizēja Vidzemes Augstskolas pasniedzēji un studenti.

Tādēļ par vienu no ievērojamākajiem gada notikumiem Valmierā redzu decembrī ViA notikušo starptautisko zinātnisko konferenci, kas bija veltīta  20 gadiem, kopš Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts ir visas pasaules biosfēras rezervātu saimē. Šo Vides aizsardzības pārvaldes atbalstīto konferenci ar savu komandu izcili bija sagatavojusi profesore Agita Līviņa.

Uzticīgi arī šogad iestājoties par Latvijas dabas vērtību saudzēšanu, man gandarījumu ir sagādājusi gan «Dabas koncertzāle» Burtnieka krastā, gan paša kājas, kas vēl atļāva pārgājienos gar upju krastiem un pat purvos tikt līdzi gados daudz jaunākiem dabas vērtību skaitītājiem un sargātājiem. Tādēļ nu jau 60. gads, kopš esmu žurnālistikā un rakstu «Liesmā», man bija skaists.

Aivars Ustups

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Kā kungs

To, ka man varētu piestāvēt hūte, esmu no tantēm un onkuļiem dzirdējis jau kopš bērnu dienām, kad ciemiņu klātbūtnē pielaikoju tēva galvassegas. Diemžēl tās valkāt man tā arī nebija lemts, jo, augot pašam, izaugusi bija arī galva un neviena no tēta atstātajām hūtēm man nederēja.

Atskatoties vēl tālākā vēsturē, varam uzzināt, ka hūte radusies 19. gadsimta vidū, kad vīriešiem parādīties sabiedrībā bez galvassegas skaitījās nepiedienīgi.

Savu pirmo rūtaino mednieku hūtīti iegādājos divdesmit viena gada vecumā Voskresenskā vai Maskavā Cēsu kultūras nama pūtēju orķestra koncertturnejas laikā. Daloties ar draugiem, to valkāju galvenokārt vieglprātīgos brīžos, līdz kamēr kādā no tiem tā pazaudējās. Par to gan īpaši nesaskumu, jo meitenes par šādu cepuri nejūsmoja un arī muļķa mati gudro galvu vēl nebija pametuši.

Savu pirmo īsto hūti nopirku jau pieauguša vīrieša vecumā, kad man bija ap trīsdesmit. To novalkāju tik sirsnīgi, kamēr tajā vairs pieklājīgā sabiedrībā nebija vēlams rādīties, taču uz mežu sēņot vai ogot tā vēl kalpoja godam. Jāatzīmē, ka tolaik hūtes ikdienā nēsāt atļāvās lielākoties mākslinieki, dramatiskā teātra aktieri, muzikanti un līdzīga rakstura dīvaiņi, bet partijas un valdības darboņi buržuāzijas palieku galvā lika, gozējoties prezidijā, Maijasvētku gājiena laikā.

Vēlākajos gados esmu rotājies ar dažāda veida salmenīcām, bet tad pirms desmit gadiem komandējumā Briselē tiku pie nākamās filca hūtes. Nedaudz gan biju pārsteigts, lidostā ieraugot, ka tieši tādas pašas cepures galvā teju vai katram izraēlietim, taču nospriedu, ka Latvijā par to zinās tikai retais, un tā arī bija. Arī šo hūti valkāju tik sirsnīgi, ka beigu galā diennakts gaišajā laikā ar to vairs neuzdrošinājos cilvēkos rādīties, līdz pienāca brīdis, kad arī šī cepure pazaudējās.

Tomēr liktenim labpatika pirms gadiem trim mani atkal sūtīt uz Briseli, kur jau zināmajā veikaliņā tiku pie jaunas galvassegas. To gan gadus divus galvā liku tikai īpašos gadījumos, pārējo laiku sargājot no putekļiem polietilēna maisiņā. Taču šoruden mākslinieka sirds neizturēja un hūti atkal sāku valkāt regulāri.

«Vecaistēvs kā kungs,» redzot, kā lieku galvā hūti, bērna nopietnībā konstatēja mazdēliņš, izraisot smieklu vētru apkārtējos. Laikam līdzīgās domās šoruden bija uz Zemessardzes mācībām Kaugurmuižā sabraukušie valstu vēstnieki un militārie atašeji no Turcijas, Nīderlandes, Igaunijas, Lietuvas, Slovākijas, Spānijas, Zviedrijas, Grieķijas, Polijas un ASV — pēc tam, kad prezentācijas teltī iepazīstoties biju sarokojies ar ZS komandieri pulkvedi Mareku Ozoliņu, vēstnieki un atašeji visi kā viens sekoja šim piemēram tik sirsnīgi, ka nespēju pat visiem atbildēt tradicionālo hai, savukārt fotogrāfe Ārija nespēja vien beigt uzjautrināties, taču arī viņai tika vairāki augsto viesu rokasspiedieni. Joprojām atceroties kuriozo situāciju, pēc kaujas mācību vērošanas devāmies atceļā, nākot pie slēdziena — kur nu viņiem zināt mūsu tautas gudrību: neskati vīru no cepures...