Fotoradars — bieds vai sabiedrotais?
Pieļauju, ka nu jau esam pieraduši pie fotoradariem uz Latvijas ceļiem un ielām. Protams, no šoferu - ātrbraucēju viedokļa noteikti labāki ir stacionārie, par kuru esamību brīdina attiecīgās ceļa zīmes, taču kopējai satiksmes drošībai kalpo arī pārvietojamie, kas uzrodas pēkšņi un tāpēc noteikti naidīgāki pret ātruma pārkāpējiem, taču ar soda pēcgaršu, iespējams, atstāj kādu paliekošu atziņu lidotāja smadzenēs: esi nākamreiz uzmanīgāks un ne tikai šajā vietā vien!
Būtiski atcerēties, ka stacionārais fotoradars šauj uz abām pusēm, tāpēc noteikti nevajadzētu tūlīt pēc it kā likumpaklausīgas sastapšanās no priekšpuses spiest akseleratora pedāli grīdā — radars taču tevi pavadīs arī līdz savas darbības zonas beigām! Pats šo aksiomu neievēroju vienreiz Rubenē, braucot uz Rīgas pusi, un uzspiedu 18 kilometrus par daudz. Par ko arī dabūju attiecīgi norēķināties... Manuprāt, ļoti medīgs varētu būt tas stacionārais fotoradars, kas uzstādīts uz Brīvības gatves Rīgā pirms Sporta pedagoģijas akadēmijas, — par šo aci ļoti intensīvajā automašīnu plūsmā gan jau braucēji piemirst un tāpēc, īpaši traucoties ārā no galvaspilsētas, bieži brauc krietni virs atļautajiem 50 kilometriem stundā. Un uzraujas!
Tagad no subjektīvām Rūcamlapas autora pārdomām pie sausas statistikas un amatpersonu komentāriem. Patlaban uz Latvijas ceļiem darbojas 60 stacionārie fotoradari, vēl policistu rīcībā ir 12 pārvietojamie. Paredzēts, ka vēl šogad fotoradaru skaits mūsu valstī sasniegs Latvijas simtgadei zīmīgo skaitli 100.
Kā liecina CSDD dati, ceļu satiksmes negadījumu kopskaits Latvijā pērn samazinājies par 47%, smago ceļu satiksmes negadījumu skaits samazinājies par 45%. Vēl viena laba ziņa — 2017. gadā vispār nav bojā gājušo ātruma pārsniegšanas dēļ.
NORMUNDS KRAPSIS: «Pārkāpējiem jārada apziņa, ka kontrole var būt jebkurā vietā.»
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv