Ēriku Klaperi pieminot

Ērika Klapere dzimusi 1932. gadā Jelgavā. Tēvs, labs amatnieks būdams, dabūja darbu Rīgas 44. vidusskolā par saimniecības vadītāju (skolas saimnieku), mamma turpat strādāja par apkopēju. «Šķiet, tas bija 1936. gadā, kad mēs tur atnācām un mitinājāmies līdz kara beigām,» stāstījusi Ērika. «Skolai blakus bija korpuss, kurā kara laikā mitinājās vācu zaldāti. Viņi bērniem nesa garšīgu, biezu ķīseli, vēl kaut ko. Pa pagalmu dzīvojāmies droši — gan mana māsa, gan vēl citi bērni. Tajā pašā skolā arī sāku iet. Tagad tā nosaukta direktora Videnieka vārdā. Atceros, viņš deva man lasīt krāsainas pasaku grāmatas. Ak, tos priekus! Ar to jau arī sākās mana mīlestība uz literatūru.»

1943. gadā Ērikas tēvs bija aizsūtīts uz Mazsalacu pie saimnieka par izpalīgu. Ģimene tur devās kara beigās, 1944. gada rudens pusē, kad Rīgā bija piedzīvoti vairāki uzlidojumi. Tā tur arī palikuši, visu iepriekšējo iedzīvi atstājot Rīgā. Tēvam bijušas zelta rokas. Iekārtojis pats sev smēdi, strādājis par kalēju, atslēdznieku. Ērika gājusi ganos. Pirmajā gadā vecāki viņu uz skolu vēl nelaida. Daudzi, kā jau juku laikos, nav gājuši, klīdušas arī dažādas baumas.

Visgrūtāk gājis kolhoza sākuma gados. Ērika bija vecākā no kuplā bērnu pulka ģimenē. Septītais bērns mammai piedzimis 1950. gadā, pēc gada 45 gadu vecumā nomiris tēvs.

Absolvējusi vidusskolu, Ērika rudenī sākusi strādāt Mazsalacas mežrūpniecībā, tad pārcelta uz Jumaras, vēlāk uz Rencēnu iecirkni. Tur mežniecībā iepazinusies ar savu nākamo vīru — mežziņa dēlu. «Bija tāds smuks. No armijas atnācis, akordeonu spēlēja. Ko tad man vairāk vajag!» smējusies Ērika. Mūzika un dejas tolaik viņai bija prātā, jo jau Mazsalacas laikā dejojusi kolektīvos.

Viņa atcerējās, ka Mazsalacas deju kolektīvā bija lieli un braši puiši no pēdējām klasēm, kas skatījās, kurš var stāties kolektīvā, kurš ne. Ērika stāstīja: «Labi atceros, ka zālē mūs sauca iekšā un lika dejot — vai tu vari vai nevari. Galvenais, kāpēc es iesāku dejot, bija tas, ka man ļoti patika mūzika. Arī dejas var iemācīt labāk, ja jūt mūziku. Kad beidzu vidusskolu, vēl gadu nodejoju Mazsalacā un tad sāku strādāt. »

1957. gadā Ērika Rencēnos tika ievēlēta pagasta izpildkomitejā un 10 gadus nostrādāja tur. Bija jāstājas vienīgajā partijā. «Partija, cik man ar to bija darīšanas, bija klusāka un mierīgāka nekā tagadējās,» teikusi Ērika. «Daudz man arī uz tām partijas sapulcēm nemaz nebija jāiet.» Tolaik no ministrijas daudz braukuši apkārt pa laukiem — komplektējuši kadrus. Ēriku pārcēla, vispirms uz Valmieru, tad uz Kauguriem.

«Kad mani rajona vadība te atveda, Čoka sēdēja pie galda, tā skatījās, ka man bailes sametās. Bet nekas. Pagasts vispār bija bēdīgā stāvoklī. Mans pirmais darbs bija — likt aizvākt no viena bunkura lielo kolhoza naudas skapi. Sākumā — ne, ne, bet drīz jau aizvāca. Tā arī citreiz — ko biju izdomājusi, panācu!» atcerējusies Ērika.

Un daudz arī tika panākts tieši pašdarbības laukā. Tikko Ērika bija atnākusi uz Kauguriem, ierosināja dibināt deju kolektīvu. Rencēnos jau viņa sākusi vadīt pati, nu to turpināja Kauguru bērnu un jauniešu kolektīvos. Paši šuvuši tērpus. Tradīcijas tika no jauna iedibinātas uz ilgu laiku.

Kauguros astoņu pāru jauniešu deju kolektīvs izveidojās tālajā 1967. gadā, bet vidējās paaudzes — 1982. gadā, ko vadīja Ē. Klapere. Pirms Kauguriem viņa bija deju kolektīvu vadītāja Rencēnos un Mazsalacā. Ērika ar deju ir saistīta vairāk nekā pusi no sava mūža.

Pirmajos pastāvēšanas gados Kauguros jaunizveidotais deju kolektīvs jau piedalījās vairākos Deju svētkos, gājienos un sadraudzības koncertos. Skatēs iegūti augstāko pakāpju diplomi un Goda raksti.

Kolektīvam izveidojoties, nebija daudz tautastērpu. Sākumā tos aizņēmušies no citu pagastu kolektīviem. Tajos laikos deju kolektīviem bija jādejo arī cittautu dejas — krievu, ukraiņu, lietuviešu, moldāvu u.c., bet tērpu nebija. Tad Ērika ņēmusi kluba rūtainos aizkarus un šuvusi meitām brunčus. Ērika stāstīja, ka pirmie bijuši Bārtas un sarkanie brunči. Bizes esot meklētas, lai būtu ko piepīt. Lietuviešu (cittautu) tautastērpu komplektus Kauguru deju kolektīvam Ērika braukusi pasūtīt uz Rīgu. Ērika vadīja deju kolektīvus vēl līdz 2000. gadam, kad ar skolēniem pabija Deju svētkos Rīgā. Līdz 2009. gadam viņa vēl rūpējās par Kauguru deju kolektīvu tērpiem.

Pašreizējā, ar lielu gādību izveidotā deju kolektīva tērpu kolekcija ir Ērikas Klaperes nopelns. Ērika ļoti rūpējās par tērpiem un neļāva nevienam citam tos aizdot, tie bija tikai dejotāju vajadzībām.

Kad pajautāja, kāda ir viņas mīļākā deja, Ērika stāstīja: «Gatves deja. Vispār man ir tādas dejas, ko dejoja Žagata (piez. horeogrāfs Uldis Žagata) ar saviem kolektīviem — ar stāju un mūzikas izjūtu! Tā dejotājiem ir vajadzīga. Ja puisis vai meita dejo bez muzikālās sajūtas, tad dejošanas prieks tāds stīvs. Arī Raimonds Pauls to saka, ka galvenais ir melodija un melodijas izjūta. Un tā arī ir!»

«Man ir laimējies ar visiem kolektīviem un kolēģiem. Par kopā pavadītiem gadiem man vissiltākās atmiņas. Ja grib darīt, tad visi darbi labi,» teikusi Ērika Klapere.

ĒRIKU KLAPERI godinot Kauguru dejotāju 50 gadu jubilejas koncertā. Ingemāra Vektera foto (no pašvaldības arhīva)