19. Septembris, 2019
Vārda dienu svin: Verners, Muntis

Edgars Kokorevičs vēlreiz apskrien apkārt Monblānam

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

Aizvadītās nedēļas nogalē jau 17. reizi Monblāna pakājē notika pasaulē populārākā kalnu taku skrējiena «Ultra-Trail du Mont-Blanc» (UTMB) vairāku dienu festivāls. Ceturto reizi tajā piedalījās arī valmierietis Edgars Kokorevičs (VSK Burkānciems&Co).

Edgars Kokorevičs vēlreiz apskrien apkārt Monblānam

Līdzīgi kā gadu iepriekš, arī šogad Edgars startēja prestižākajā no sacensību distancēm – UTMB (171 km+10000 augstuma metri), kurai starts Šamonī (Francija) tika dots piektdienas pievakarē pl. 18 pēc vietējā laika. Šī gada uzvarētājs – Pau Capell no Spānijas – finiša līniju sasniedza nākamās dienas pl. 14:19, distancē pavadot 20:19:07 h. Edgars turpat, kur startējis – Šamonī, atgriezās svētdienas rītā – pl. 9:44, pastaiga apkārt Eiropas varenākajai virsotnei viņam šogad prasīja  39:44:13 h laika (vidējais ātrums – 4,3 km/h). Kopvērtējumā tas viņam deva 642. vietu 1556 finišējušo vidū. Pavisam startēja 2543 skrējēji, 987 no tiem dažādu iemeslu dēļ ar šo grūto pārbaudījumu galā netika.

Interesanti, ka Edgars šogad atkārtoja teju identisku rezultātu distancē pavadītā laika ziņā, atpaliekot no pērn sasniegtā par nieka divām minūtēm. Sliktāks rezultāts gan viņu netraucēja kopvērtējuma tabulā šogad ierindoties par 68 vietām augstāk.

Ar debiju šajā UTMB distancē nepaveicās Latvijas līderim un vienam no Pasaules topa ultramaratonistiem, Vidzemes Augstskolas absolventam Andrim Ronimoisam, kurš distances laikā pēc veiktajiem 112 kilometriem sliktās pašsajūtas dēļ izstājās. Kopumā šī distance padevās pieciem latviešiem – ātrākais no tiem bija Kaspars Adijāns (VSK Noskrien), kuram 298. vieta (35:06:32 h).

Lūk, arī paša Edgara izsmeļošais stāstījums par šī gada piedzīvojumiem UTMB:

«Skrējiens, kā jau tam jābūt, bija ļoti smags. 171 km garo distanci ar 10 km augsto vertikālo kāpumu skrēju otro gadu pēc kārtas, un viens no mērķiem, protams, bija uzlabot pagājušā gada rezultātu. Pirms starta viss arī liecināja, ka šis mērķis ir izpildāms – jutos labi, un svarīgs bija fakts, ka solīja labu laiku. Šogad pamanījos arī veiksmīgi iekārtoties tuvu starta līnijai, kas nozīmēja to, ka izbēgšu no liekas stumdīšanās. Pirms paša starta tomēr uzlija neliels lietus, bet sanāca veiksmīgi paslēpties zem kāda skatītāja lietussarga. Līdzšinējā pieredze liecina, ka sākums man vienmēr izvēršas psiholoģiski smagāks nekā beigas, par spīti tam, ka esmu svaigs, tāpēc skrējienu sāku samērā mierīgi, lai maksimāli ilgi izvairītos no pirmā paguruma. Pagājušā gada pieredze liecināja, ka par spīti distances garumam skrējēju sākuma ātrums ir iespaidīgs, tāpēc pirmajos 8 km, kas būtībā ir ar ļoti nelielu kāpumu, izvēlējos savu ātrumu un ignorēju faktu, ka pastāvīgi tieku apdzīts. Pirmo kāpienu kalnā uzskatīju tikai par iesildīšanos, tāpēc šo posmu turpināju mierīgā ritmā.

Laiks bija patīkami vēss, bet gaisa mitrums tik augsts, ka lielākā daļa skrējēju jau bija viscaur slapji vien no saviem sviedriem. Ieskrienot teju katrā Alpu ciematā, ielas bija pilnas ar līdzjutējiem, un viņu radītās gaviles bija dzirdamas jau krietni pirms un arī pēc pilsētas. Šādu momentu dēļ vien ir vērts piedalīties šādos pasākumos. Lai arī noskrieti bija vairāk nekā 25 km, skrējēju blīvums bija tik liels, ka īslaicīga apstāšanās maksātu desmitiem vietu, bet šajā skrējienā ir jāmāk noslēgties no citiem un koncentrēties tikai uz sevi. Nomaiņa uz siltākām drēbēm man vien jau izmaksāja teju 100 vietas. Uzsākot kāpienu trešajā virsotnē, ap 50. km, nopriecājos, cik laba man pašsajūta un raits solis, jutos pilnībā motivēts atlikušajiem kilometriem.

Diemžēl pēc pāris kilometriem viss mainījās par 180 grādiem – mērķis uzlabot pagājušā gada rezultātu praktiski izkūpēja ap 55. km, kad man sagriezās vēders. Tieši tajā brīdī atrados vienā no garajiem etapiem, priekšā vēl bija apmēram 10 km ar 1000 m vertikālo kāpienu, un nekāda palīdzība no malas vienkārši nav pieejama līdz kontrolpunktam. Viss, ko tajā brīdī varēju izdarīt, bija apēst vēdera zāles un lēnām kustēties uz priekšu ar cerību, ka kļūs labāk. Šajā brīdī jau sāku šaubīties par spēju finišēt, jo nespēju pat lāgā ūdeni iedzert, nemaz nerunājot par ēšanu. Kustības ātrums bija niecīgs, un brīžiem pat apstājos, lai pašsajūta uzlabotos. Tam visam klāt nāca arī aukstais vējš, kas radīja papildu diskomfortu. Viss jau būtu normāli, ja vien cimdi somā nebūtu izmirkuši no sviedriem, tāpēc nācās vilkt arī ūdens necaurlaidīgos cimdus.

Kad līdz ar rītausmu beidzot tiku līdz dzirdīšanas punktam (65 km), lietā liku kokakolu ar cerību, ka tā palīdzēs. Ir, protams, iespēja kontrolpunktos meklēt  palīdzību pie mediķiem, bet tas varētu nozīmēt noņemšanu no trases, taču tik slikti nejutos, un zinu, ka nespētu sadzīvot ar izstāšanās faktu. Nedaudz atvilcis elpu, ieēdis buljonu ar rīsiem, turpināju ceļu līdz Courmayer (78 km), kur arī plānoju pieņemt lēmumu, vai vispār turpināt skrējienu. Neticis līdz šim punktam, sajutu, ka vēders ir atgājis un spēšu turpināt, lai gan laiks bija pazaudēts un vēdera niķošanās atsaucās uz muskuļiem. Distances otrā pusē, lai arī ķermeni pārņem nogurums, doma, ka finišs ir tuvāk nekā starts, nomierina, un šajā brīdī ir jāmāk pašam sevi pārliecināt, ka viss ir izdarāms. Tieši ar šādu domu es nolēmu doties līdz galam. Kā jau kalnos pienākas, pēc piedzīvota aukstuma naktī bija kārta karstumam. To, ka karstums nav mans sabiedrotais, apliecināja smagā kustība augšup 2537 m augstajā Grand Col Gerret kalnā, kas vienlaikus ir arī Itālijas un Šveices robežpunkts. Šeit nebija iespējas paslēpties no saules stariem un biju spiests atkal laiku pa laikam apstāties un atpūsties. Sasniedzot šo virsotni, zināju, ka sekos ļoti garš un salīdzinoši lēzens noskrējiens. Pieredzējušākie skrējēji šeit momentāli uzņem ātru tempu. Man tas parasti notiek lēnām. Vispirms nepieciešams, lai aktivizējas īstās muskuļu grupas, un tad, kad tās jau iesilušas, varu uzņemt kaut cik jēdzīgu tempu.

Tuvojoties 109 km kontrolpunktam, par mata tiesu izglābos no spēcīgas lietus dušas. Ieejot kontrolpunkta teltī, uznāca tik stiprs lietus, kas nozīmētu acumirklīgu izmirkšanu. Šeit, satiekot savus līdzbraucējus, viņi ziņoja, ka teorētiski varu pat noķert savu pagājušā gada laiku, tikai jānotur temps. Par laimi lietus mazinājās, un skrējienu es turpināju ar domu, ka ir iespēja noķert savu pagājušā gada rezultātu. Lietus bija īslaicīgs, taču tik spēcīgs, ka radīja pamatīgu klinšakmeņu un ūdens lavīnu, kas, kā izrādās, bija gāzusies pāri autoceļam un manu atbalsta komandu uz sešām stundām iesprostojusi strupceļā ciematā, kuram ir tikai viens ceļš iebraukšanai un izbraukšanai. Viņi bija spiesti pacietīgi gaidīt, kamēr ierodas brigāde un atrok ceļu. Iestājoties tumsai, laika apstākļi normalizējās, un līdz finišam man bija atlikušas vairs tikai trīs kalnu virsotnes. Lai nesaskartos ar miega trūkuma izraisītām problēmām, kontrolpunktā centos uz mirkli iemigt. Tas arī izdevās uz 10 minūtēm. Varbūt tikai nedaudz, bet tomēr vieglāk kļuva. Distances laikā bieži ir redzami skrējēji, kas turpat takas malā nolēmuši atlaisties, lai kaut nedaudz atgūtu spēku. Tas rada gana neomulīgu sajūtu, bet pie tā šādās distancēs pierod.

Kāpiens beidzamajā kalnā sakrita ar saullēktu, un ainavā parādījās iespaidīgā Monblāna virsotne. Šis skrējiens ir ainavām bagāts, bet tajā pašā laikā prasa tik lielu koncentrēšanos uz trasi, ka skatus gandrīz nemaz nesanāk izbaudīt. Pēdējā kalna virsotnes sasniegšana bija kā nelieli svētki – pieveikti 10000 metri vertikālā kāpuma. Šos svētkus gan nomāca sajūta, ka vēl jātiek lejā no šī kalna, kas ir 800 m kritums. Normālos apstākļos sīkums, bet šeit tas bija jāizdara ar spēcīgi piedzītām kājām. Bet daudz par to nedomāju, jo ļoti vēlējos distanci pabeigt, nomazgāties un paēst kārtīgu ēdienu, tāpēc ar sakostiem zobiem devos uz leju un iespēju robežās centos noturēt ātrāku tempu. Tiekot pilsētā, par pagurumu vairs vispār nedomāju, sagrupējos un uzņēmu kārtīgu ātrumu. Ierados ar mērķi uzlabot savu pagājušā gada rezultātu, bet Mērfija likums ieviesa savas korekcijas – finišēju ar laiku 39h44m13sek, kas ir apmēram 2 minūtes vēlāk nekā iepriekšējā gadā. Lai vai kā, šoreiz tas mani pat nesarūgtināja, jo finišēšana šajā skrējienā tomēr arī ir sasniegums. To es sajutu ik uz soļa, kad cilvēki uzslavēja par padarīto. Tā ir iespaidīga sajūta. UTMB distancē startēja 2543 skrējēji, bet finišu sasniedza vien 1556. Šie skaitļi labi raksturo distances sarežģītību, lai arī laika apstākļi skrējienam bija samērā labvēlīgi. Šajā ultramaratonā neviens nav pasargāts no sakāves – ne elites skrējēji, ne arī tādi entuziasti kā es. Lai gan vairākkārt esmu piedalījies šādās sacensībās, katru reizi tas ir kā jauns piedzīvojums – nekad nevar paredzēt, ar ko būs jācīnās. Šādi skrējieni ir izcila terapija, lai atslēgtos no ikdienas nogurdinošā skrējiena. Paldies par izturību manai ģimenei, kas deva iespēju sagatavoties, atbalstīja mani trasē un pacietīgi gaidīja finišā, jo arī doties tik tālu no mājām ar diviem maziem ķipariem jau bija piedzīvojums.»

FINIŠĀ Edgars kopā ar kvēlākajiem līdzjutējiem.

Datums, kurā numurā raksts publicēts avīzē:
6. Septembris, 2019

Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv.

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
 
 
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
 
 
 
 
 
 

Partneri