Dzīva un laimīga
Marija jeb Gerda, jo tāds ir viņas segvārds, ir viena no Ukrainas «Azov» vienības. Viena no varoņiem, kas aizstāvēja Mariupoli, nonākot aplenkumā «Azovstaļ» rūpnīcā un pēc tam gūstā. Karā viņa bija varone, gluži tāpat kā viņas biedri un komandieri. Pēc gūsta viņa nezināja, kā ir būt laimīgai, jo pēc bada, spīdzināšanas, sāpēm un draudiem bija zaudējusi spēju just.
«Tāda kā agrāk es vairs nebūšu nekad. Arī Mariupoles vairs nav, jo par pilsētu palikušas vien atmiņas, ko sargā sirds,» sacīja Marija, tiekoties ar mūspuses ļaudīm Burtnieku pagasta kultūras centrā. Viņa Latvijā pabeidz rehabilitācijas kursu un stāsta par karu, zinot, ka par to jārunā, lai nekur pasaulē nav ilūziju par Krieviju kā iespējamu sabiedroto. «Tigr polos ne menjajet,» tā azoviete Marija. Viņas vēstījumā klausoties, var gadīties raudāt, bet pilnīgi noteikti domāt – par sievietes, virsnieka sievas, kareives, kara gūsteknes, par cilvēka gribas, rakstura un dvēseles spēku.
«Azov» dūre un kopība
«Mums mācīja, ka karavīram vienmēr jādara vairāk, jāguļ un jāēd mazāk, un jāpalīdz civiliedzīvotājiem, ka viņi jāsargā, bet atceros, ka Mariupolē uz mani skatījās desmitiem acu pāru un jautāja: ko darīt? Cilvēki teica: nošauti bērni, nav ko ēst, nav insulīna, nevar tuvinieku apglabāt, kāds redzējis, kā šāviņš sarauj cilvēku gabalos, un tagad ir prātā jukšanas sajūta, ko darīt? Es zināju kaut kādu algoritmu, kas būtu jādara, bet tas šiem cilvēkiem nederēja, jo viņi vispār nebija gatavi tam, kas apkārt notika. Mums «Azovā» bija informācija, ka iespējams pilna apmēra iebrukums, ka var būt karš, mēs zinājām, ka Mariupole būs mērķis, bet arī mēs šo domu atvairījām.
«LODE IR MUĻĶE, un tā nešķiro, bet veiksme karā ir klātesoša,» saka «Azov» kaujiniece Marija. Viņa izdzīvoja un pašlaik bauda Latvijas mieru un skaistumu. Fotogrāfija tapa pēc garas sarunas Burtniekos. Arī latviešu tautiskie raksti, tērpi un krāsas viņai šķita dziedinošas. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv