Dzimtenes mīlestības vārdā

Vilma ir Nacionālās pretošanās kustības dalībniece, nacionālā partizāne, un 2018. gada 3. maijā Valsts prezidents Raimonds Vējonis viņai pasniedza Viestura ordeni par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā. Šobrīd Vilma kopā ar meitas Laimdotas ģimeni dzīvo Ipiķu pagastā.

Vilma Birša dzimusi 1929. gadā 7. februārī Viesītes pagastā. Viņa augusi trīs bērnu ģimenē. Viņas māsa, kad krievi ienāca Latvijā, emigrēja uz Vāciju un pēc tam uz Austrāliju, kur nodzīvoja visu mūžu. Savukārt brāli kara laikā iesauca padomju armijā.

Ceļš uz Vorkutu

Vilma 1949. gadā iegāja mežā un kļuva par Latvijas nacionālo partizānu jeb mežabrāli, kas pēc Otrā pasaules kara cīnījās pret padomju okupācijas varu. Vilma atceras: «Pirms iegāju mežā, palaidu vaļā visus mājlopus, un mūsu māja palika tukša. Mežos dzīvojām nelielās grupās, sākumā domājām, ka tikai neilgi. Mierinājām sevi, ka nedaudz jāpacieš tās šausmas un nāks amerikāņi un angļi, kuri Latviju atbrīvos. Nepārtraukti izjutu bailes. Ja kāds būtu teicis, ka okupācija būs tik ilga, vairāki noteikti nebūtu gājuši mežā. Mani nodeva cilvēks, kam uzticējos, čekisti sagūstīja un aizveda uz Stūra māju. Tur spīdzināja, sita un, kad zaudēju samaņu, aplēja ar aukstu ūdeni. Prasīja vārdus tiem, kas vēl palika mežā, taču es nevarēju viņus nodot. Vēlāk mani aizveda uz Centrālcietumu, kur vienā kamerā bijām ap 25 sievietēm. Un pēc gada mani izsūtīja uz Vorkutu. Tiesas spriedumā bija rakstīts, ka esmu arestēta par dzimtenes nodevību un piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā.»

Dzīve izsūtījumā

Vorkutā Vilma strādāja ķieģeļu rūpnīcā un cēla barakas. Strādājot viņa iepazinās ar savu vīru Laimoni, un svešumā 1956. gadā viņi apprecējās. Vorkutā dzīve bijusi ļoti smaga, dārzos nekas neizauga, jo par Vorkutu teikts – 12 mēnešus te ir ziema, bet pārējos vasara. Vilma: «Pēc darba iegāju dušā, un, mājas ejot, mati jau bija sasaluši un bikses pie zeķēm piesalušas. Pie mājām rakām sniega tuneļus, reizēm durvis bija tā aizputinātas, ka ārā netikām.»

Kad ģimenē piedzima meita, Vilma pēc gada jau varēja atgriezties Latvijā, taču viņas vīru Laimoni vēl neatbrīvoja. Pienāca 1964. gads, un pēc trīspadsmit gadiem izsūtījumā Vilma kopā ar vīru preču vagonā devās mājup. Preču un ogļu vagons bija iespēja atvest uz Latviju arī iedzīvi.

Atgriešanās

Augustā ģimene atgriezās Latvijā un devās uz Mazsalacu, jo šeit dzīvoja Laimoņa tēvs. Kāda paziņa ļāva palikt savā pagrabstāvā, vēlāk vīrs Laimonis nopirka pusgatavu māju Mazsalacā un pats tās celtniecību pabeidza.

Mazsalacā Vilma strādājusi dārzniecībā, tekstilfabrikā par šķērētāju un Pajūgos. Vilma: «Piecos no rīta sākās maiņa fabrikā, tieši pulksten piecos pūta sirēnu, un vārtos stāvēja sargs, pierakstīja, kurš ir nokavējis. Es kādreiz arī aptuveni desmit minūtes nokavēju, tad priekšniece sauca uz pārrunām. Taču kopumā mēs ar vīru bijām priekšzīmīgi strādnieki, bieži atradāmies uz goda dēļa un pildījām normas vairākas piecgades uz priekšu. Cerējām, ka Mazsalacā varēsim dzīvot mierīgi, bet kaimiņiene, krievu komuniste, visu laiku skandēja, ka viņai kaimiņos ievākušies tautas ienaidnieki. Kad Laimonis atguva tēva īpašumu Ipiķos, sākām tur iekopt mājas vietu.»

Ar dziesmu nodzīvot

Vilmai visu mūžu ir patikušas dziesmas, tās devušas spēku ikdienā. Dziedājusi korī, un, kā atzīst viņas meita Laimdota: «Mamma zina tādas dziesmas, ko citi pat nav dzirdējuši. Atceros – mašīnā radio nevajadzēja, braucām un dziedājām paši.» Vilmā ir piedzīvojumu gars. Viņa ciemojusies arī pie māsas Austrālijā. Viena pati devusies ar vilcienu līdz Maskavai, kārtojusi vīzu un lidojusi caur Singapūru, lai citā kontinentā pavadītu trīs mēnešus. Viens no Vilmas garā mūža noslēpumiem ir bijis darbs. Viņa saka, ka «jāstrādā ir», un to varēja vienmēr redzēt arī iekoptajās puķu dobēs un dārzos.

KARA MUZEJĀ Vilma Birša kopā ar trim Raimondiem – Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, aizsardzības ministru Raimondu Bergmani un Nacionālo bruņoto spēku komandieri Raimondu Graubi. Satikšanās iemūžināta 2016. gadā. Foto no personiskā arhīva