Dosies staigāt pa bērnības takām
Šodien Latvijā piemin 1941. gada 14. jūniju, kad uz attālajiem Padomju Savienības reģioniem tika deportēti vairāk nekā 15 tūkstoši jau okupētās valsts iedzīvotāji.
«Ar cieņu un apbrīnu atceramies un pieminam tos mūsu cilvēkus, kas tika malti šajās drausmīgajās nāves dzirnavās. Sirdīs viņi tomēr palika nesalauzti, kvēlas ticības pilni, ka pienāks brīdis, lai atgrieztos mīļajā Latvijā,» tā šodien, atceroties genocīdu, ko tauta piedzīvoja pirms 77 gadiem, pie piemiņas akmens Valmieras dzelzceļa stacijā teiks Valmieras politiski represēto biedrības priekšsēdētāja Ārija Kārkliņa. Atceres pasākumā tiksies tie sirmgalvji, kas pārdzīvoja Sibīriju, tiksies bērni, kas piedzima mūžīgajā sasalumā. Kopā sanāks tie, kuri izsūtījumu pārdzīvoja 1941., un tie, kuri 1949. gadā. Šos cilvēkus vieno pārdzīvotais, cerības, ticība, sapņi un sāpes...
Ārija ir piedzimusi Padolovkā pie Zejas. Viņa ir Sibīrijas bērns, bet no 1949. gadā izsūtītajiem. Vakar «Liesmai» piezvanīja Daina Krēpause un teica: «Atkal ir 14. jūnijs. Es sagriezu dārzā tādus īstus Sibīrijas ziedus — dienlilijas — un aiznesīšu nolikt pie akmens. Mums, martā izsūtītajiem, jau bija vieglāk, bija aukstums, bads, bet ne tik grūti, es apbrīnoju cilvēkus, kuri izturēja 1941. gadu.»
ATMIŅU ALBUMS ir gana plašs. Sibīrijas laiku nevar parādīt dažās fotogrāfijās, izstāstīt stāstos. «Cilvēku tūkstoši Golgātas ceļu ir izgājuši, daudzi sasalumā palikuši, daudzi atgriezušies. Mēs viņus cienām un pieminam,» tā Ārija Kārkliņa. Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv