Dievturi šīgada darbībā

Var zemi un var mantu, un varu svešiem dot.To Latviju, kas mūsos — to nevar iztirgot.Var valdītāji godu ar nievām dubļos mest — Ar lepni celtu galvu mums tēvu zemi nest.Var līgt ar pašu Jodu, kad prātiņš izkūkots,Lai Māras zeme tukša, bet pilns ir naudas pods — Liks Laima baltu laipu, pār kuru iesim mēs,Lai gūtu savu valsti. Un Dievs mums palīdzēs.Dievs, Daba, Debess auguši no vienota jēdziena, un, esot dabā, mēs ieklausāmies debesīs tiecošos egļu šalkoņā, jo tās ar saknēm turas mūsu senču pilskalnā — un mēs tā varam dzirdēt viņu tālās balsis. Tāpēc mēs pau­žam domas un meklējam atbildes par mūsu Dieva, dzīves un pasaules izpratni. Tāpēc mēs cienām un ievērojam šo izpratni vēstošas tradīcijas. Ļoti svarīgi ir tas, ka un kā mēs rādām savu stāju apkārtējiem, ka mēs varam paturēt savu latvieša prātu un garu, ka mēs to mākam iedvest bērniem. Varbūt starp tiem būs jaunie Ausekļi, Pumpuri, Kronvaldi, kas spētu atgriezt latviešiem tik svarīgo pašapziņu.Par to tad arī neliels ieskats Valmieras dievturu Beverīnas draudzes darbībā. Rīkojot pasākumus, talkas vai daudzinājumus, kopnākam ar vienotu domu. Domai un izteiktam – izdziedātam vārdam ir spēks. Reizi mēnesī regulāri lūkojot satikties, beverīnieši — citkārt varbūt vairāk, citkārt mazāk — «uzlādē» šīs gaisā virmojošās daļiņas un saņem enerģiju paši. Lādiņa lielums ļoti atkarīgs no tā, cik ļaužu esam sanākuši, cik tam esam gatavojušies. Katrs, pieliekot roku pasākuma vai daudzinājuma veidošanai, jau sagatavošanās procesā ir tas, kas it kā kustina viļņus, radot priekšnoteikumus šai atgriezeniskai saitei. Un Dievs, Laima un Māra mums atbild, par mums gādādami. Mēs turam Dievu, un Dievs tur mūs.Spilgtākie notikumi Atsaukušies uz Agnijas Saprovskas (nodibinājums «Māras loks») aicinājumu, Valmieras dievturi kopā ar Ķoņu «Dzīnes» dziedātājiem vienā braucamlīdzeklī devās no Ziemeļvidzemes uz Rīgu, lai pievienotos šīgada Meteņa daudzinājumam. Uz to Grīziņkalnā kā vienojošā kamolā satecēja ceļu dzijtiņas arī no citām mūsu zemītes pusēm: Latgales pavedienu bija atritinājis «Ūzu­ļeņš», Zemgales — «Dzedzieda» un «Laukam pāri», Kurzemes — Rucavas sievas, bet Rīgu pārstāvēja «Silavots».