Daudzdienas. VII
Šo pastāstu veltīju savam tēvam un visiem tiem, kam kāda promile Gaujas dulluma asinīs
Devītā diena
No rīta ceļamies agri, lai var visu paspēt. Sanāk veselas četras pannas lieliski apcepušos zivju – ek, tās tikai būs brokastis! Kad sēžamies ēst, dzirdam bērnu balsis.
Pa taciņu caur pierasojušām smilgām kustas mazas, baltas galviņas. «Aņņu» bērni nāk mums laburītu vēlēt. Septiņgadīgais Gundars, kam rudenī sāksies skolas gaitas, stiepj mazo māšeli – trīsgadīgo Līgu, lai viņai kājiņas nesamērcētos rasā. Piecgadīgā Lelde savu sīko rociņu uzlikusi lielā, labsirdīgā suņa mugurai – tas viņiem ir bērnaukle, kad vecāku nav mājās. Tētis jau aizbraucis uz darbu, mamma kopjoties pa māju.
Nu mums palīgu pie zivju tiesāšanas diezgan. Mazajiem garšo labi, skatos, cik rūpīgi Lelde seko, lai mazajai māsiņai netiktu kāda asaka. Te viens otram draudzīgi palīdz, dalās, rūpējas. Tas ir tik pierasti, tāda ir viņu ikdiena. Labu sēklu sējuši Andrejs ar Dagniju, labi kopj zaļos stādiņus. Lai viņiem dievpalīgs visās lietās!
Tad jau esam uz ūdens, smaidošu sejiņu un mājošu rociņu pavadīti, dodamies kārtējā Gaujas dienā. Saule smaidot glāsta zaļo pļavu, «Aņņu» jumtus, mazos gaujmaliešus.
LAIVOTĀJI. Šī jaukā sabiedrība — tēvs (T) Pēteris Priedītis, atmiņstāsta autore Margita Zemīte un dēls (D) Uģis Zemītis. Aleksandra Zemīša (A) foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv