Daudzdienas. III
Šo pastāstu veltīju savam tēvam un visiem tiem, kam kāda promile Gaujas dulluma asinīs
Vēlu vakarā vietējie jaunieši nāk peldēties. Pieklājīgi padod labvakaru, izpeldas un aiziet. T gan tāds nemierīgs — vai drīkstot droši gulēt, viņam tā laiva… Bet paļaujamies vien uz zvārtaviešu godaprātu, un labi darām. Nakts paiet mierīgi.
Trešā diena
Mannā putra izdodas uz goda, visi tā pieēdas, ka grūti saliekties. Tas apgrūtina takelēšanos, tomēr beigu beigās esam uz ūdens. Šodien esam mainītās lomās — mēs esam vienā laivā ar D, T mācīšot A, kā jāmakšķerē sapali ar grunts makšķeri, laišanu nu esot apguvis. Jābūt taču vispusīgam makšķerniekam! Samaitās man to vīru galīgi...
Sēdēšana uz grunts ir tāda ilga padarīšana, tādēļ mums ar D ir laika atliku likām. Viņš liek man izskaidrot, kā tur ir ar nošu pierakstu un taktsmēriem. Diez, ko viņiem skolā māca, ka man tas jāstāsta! Daru, ko varu. Nu puika sāk komponēt.
Laižamies ar savu pūsli tāpat mierīgi pa straumi uz leju, ko citu lai dara. Abi sapalu mednieki aizķērušies pāris līkumus augstāk, nekur prom skriet arī nedrīkstam.
Aiz garlaicības uzkabinu lielo zaļo sienāzi uz āķa un mēģinu pludināt pa straumi lejup, nedomāju neko ķert, bet ko tā stāvēs bez darba, man jau arī jāapgūst kas jauns. Laivu esam noenkurojuši pie krasta, straume iet slīpi gar meldriem uz pretējo krastu.
Protams, man jau atkal neveicas, esmu ļāvusi ēsmu aiznest par tālu, pludiņu nemaz vairs neredz. Sāku tīt augšā, jūtu, ka āķis ieķēries zālēs, nemaz nenāk uz augšu. Vajadzēja arī man ķerties pie vīriešu darbiem, tur taču nekas labs nevarēja iznākt! Nu būs jārauj nost, atkal jālūdz A piesiet jaunu āķi. Esmu pagalam nemierā ar notikušo, mēģinu vēl paraustīt, varbūt atkabināsies. Skatos — auklas gals pārvietojies uz upes vidu. Tā īsti vēl neaptveru notiekošo, bet D viss ir skaidrs: Tev tak ir galā, tin nu!
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv