Daudz cilvēkiem dots dāvanā
«Kad ieraugi mazo kunkulīti... Tiešām kunkulītis, bet paskaties: jau sirsniņa... Nav viņam vēl cilvēka aprises saskatāmas, bet redzam un dzirdam, ka sirsniņa strādā. Pukst. Kad ieraugi to sirsniņu — Debesis dzied, jo Dzīvība ir atnākusi, » sacīja Gints, bet Silvija piebilda: «Dzimšana ir un paliek liels noslēpums. Jaunībā varbūt raugies citādi, bet, laikam ejot, sāc pieiet daudz filozofiskāk tam, kā bērniņš aug, piedzimst. Un paveras jauni apvāršņi. Arī to, ka mūsu darbs ir īpašs, ar laiku apzinies.»
Klusajā nedēļā ir daudz pārdomu. Un nevis jautājumu un atbilžu, bet tieši sarunu. Par dziļajām vērtībām. Par Dzīvību un Nāvi. Par Ceļu un Laiku. Visbiežāk šīs sarunas notiek pašā. Sarunas ar sevi, par sevi, par cilvēka dzīves jēgu, ja reiz to meklējam. Šoreiz par visu šo gaišo nopietnību runājām ar valmieriešiem, ārstiem Silviju un Gintu Lapiņiem.
Vieta, kur vieglāk elpot
Dzīve vienmēr ir skarba un apžilbinoša spēle, tā ir kā lēciens ar izpletni, risks, tā nozīmē krist un atkal celties, tā ir kā alpīnisms, vēlēšanās uzrāpties savas būtības virsotnē, vilšanās un sarūgtinājums, ja virsotni neizdodas sasniegt. /Paulu Koelju/
Šī spēle sākās tajā vietā, kur piedzimstam. Bet par vietu, kurā jūtamies labi, ierasti sakām, ka tā ir mūsējā. Silvija un Gints zina, ka viņējā ir Valmiera.
«Piedzimu Kupravā, Balvu pusē, bet skolā jau sāku iet Kocēnos. Tur pabeidzu pamatskolu, bet vidusskolu Viesturos. Es esmu valmieriete, Gints ir rīdzinieks ieprecējies (smejas). Satikāmies, studējot Medicīnas institūtā,» stāstīja Silvija, bet Gints piebilda: «Manā dzimšanas dienā apprecējāmies. Man palika 20, Silvijai vēl dažas dienas līdz 20 trūka.»
SILVIJA UN GINTS LAPIŅI.Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv