Daliņš soļo divatā

Līgums pirms laulībām. Ziemassvētkos atkal sāksies treniņi

Valmierā mūsu soļošanas rekordista Jāņa Daliņa dzīves vietu labi pazīst katrs zēns, bet iebraucējam klusā Gaujas līcī noslēptās mājas nākas atrast diezgan grūti.

«Ak, Daliņa mājas, nu tad ejat vien, dēls, taisni vien pa Svētozolu ielu, tad Jaunzema ielu un turpat pa labi būs,» laipni ceļu paskaidro sirms valmierietis, un lai informācija būtu pilnīgāka, projām ejot vēl piebilst: «Nu špacierēšana būs jau gan Daliņam tā jāatmet, vai tad nu šo sieva vairs laidīs.» Jā, tas ir jautājums, kas arī man liek doties uz Jaunzemjiem.

Jānis Daliņš taisās braukt pēc runkuļiem

Patīkami ir iet dzidrā ziemas rītā pa piesnigušu mežu. No Gaujas ceļas augšup miglas palagi, kas turpat krasta elkšņos pārvēršas garās sarmas bārkstīs. Salst. Sniegs gurkst zem kājām, un kilometri pa gludo ziemas ceļu veicas nemanot. Vajadzētu jau būt «Daliņu» ceļa galam, bet kad nākošajam pretimbraucējam apvaicājos, izrādās, ka esmu jau kilometrus divus garām; tas tomēr var gadīties katram. Daliņa mājas noslēpušās aiz Gaujas krasta, tā kā no ceļa redz tikai skursteņus. Virziena rādītājs ar mājas nosaukumu ceļa galā pazudis. Esot bijis, bet laikam puikas aiznesuši. Kur dzīvo pasaules rekordists Daliņš, tas pēc nebēdņu domām, jāzina bez visiem ceļa rādītājiem.

Daliņu satieku tērpušos īstā daiļkrāsotāja uniformā. Kad esam apsēdušies mīkstajos klubkrēslos ar gaumi iekārtotā viesistabā, Daliņš pastāsta, ka patreiz pa vaļas brīžiem nodarbojoties ar daiļkrāsošanu. Esot jāsteidzas izremontēt augšējā stāvā guļamistaba ... «Citādi nav kur novietot Valsts prezidenta kunga dāvāto guļamistabas iekārtu,» Daliņš par Prezidenta parādīto lielo pagodinājumu un atzinību ļoti aizkustināts. Prezidents kā kāzu dāvanu Daliņam bija atsūtījis sējmašīnu un guļamistabas un vannas istabas iekārtu. «Sevišķi liels prieks man par vannu un dušu. Klusībā biju nodomājis sportu atmest, bet tagad gan būs treniņi jāturpina un katrreiz jāmazgājas zem jaunās dušas. Pirti katru dienu nevar kurināt, un tādēļ agrākos gados pēc treniņiem sviedrus nācās nomazgāt kaut kur kaktā spainī ar siltu ūdeni. Tagad nu varēšu, tāpat kā Rīgas sportisti «dušoties» cik patīk.» Pašas par sevi sarunas novirzījušās uz sporta lietām.

«No līdzsvara mani izsita Berlīnes olimpiāde. Pēc neveiksmes pārbraucis mājās, sāku trenēties vai katru dienu un ar katru dienu sāka iet arī sliktāk. Tagad zinu, ko sportā nozīmē atpūta. Šogad pavasarī gribēju pamēģināt pēdējo reizi. Desmit gadu atpakaļ maijā sāku soļot, šogad maijā ar «šķērsām Berlīnei» sacīkstēm gribēju beigt. Bet nav tik viegli aiziet no sporta. Tā vien liekas, ka paliks kas nepaveikts. Pārbraucis no Berlīnes, iesviedu kurpītes kaktā un teicu sev: «tagad pietiek». Pēc dažām nedēļām nezināju, kas ar mani īsti notiek. Ne lāgā garšoja ēst, ne nāca miegs. Cietos, cietos, līdz vienā svētdienas rītā tā paslepšus sameklēju soļošanas kurpītes un sev nosolījies tikai desmit kilometrus līdz Bukai un atpakaļ, atkal sāku. Un pietika ar to pašu vienu reizi, lai nākošo svētdienu pie desmit kilometriem pieliktu vēl desmit.»

— Bet kā būs turpmāk, brīvās puiša dienas taču beigušās?

«Nav ko uztraukties,» smejas Daliņš. «Tas mums pie notāra norunāts jau pirms kāzām.» Un tieši, šinī brīdī atskan tālruņa zvans, un no mīļā smaida tūlīt var redzēt, ka zvanītāja ir Daliņa «otrā puse», kas strādā kā žēlsirdīgā māsa Latvijas Sarkanā Krusta Valmieras bērnu aizgādes punktā.

Izdevība jāizmanto, un tā nu man iznāk ar Daliņa kundzi «iepazīties» pa tālruni. Kad uzstādu pārdrošo jautājumu, vai nav riskanti dzīves gaitas saistīt ar slavenu sportistu, otrā tālruņa galā atskan dzirkstoši smiekli — «Nē, nē, es Janci pazinu jau ilgi pirms viņa sporta karjeras sākuma.»

— Tā tad veca mīlestība. —

— Tā jau nu šoreiz būs. Kur nu citādi viņš man būtu palicis uzticīgs. Brīžiem es gan klusībā vēlējos, kaut vienmēr nebūtu uzvaras. Domāju, ka pēc zaudējumiem Jancis sportu ātrāki atmetīs.

— Vai ir izredzes, ka jūsu cerības piepildīsies. —

— Laikam gan tik drīz vēl nepierunāšu. Jau tagad baidos no pavasara, kad Jancis solās domāt vienīgi par 50 kilometriem. Tādi treniņi laikam briesmīgi ilgi...

— Būs jāsoļo arī jums. —

— Kur nu. Jancis gan saka, ka mani uz darbu pavadot viņš varēšot trenēt ātrumu, tik ātri es ejot, bet es taču neiešu ierādīt, ka daru pakaļ vīram. —

Un tad mums iepazīšanās saruna jāpārtrauc. Daliņam jāiet palīgā tēvam runkuļus vest. Sarunas no sporta pāriet uz tīri ikdienišķām lietām. Un te arī noskaidrojas, ka Daliņš atkal lieku reizi pierādījis, ka labi sportisti ir arī krietni darba darītāji. Sirmajam Daliņa tēvam dēls ir īstais palīgs visās vietās un lietās. «Es jau nu gan saku, lai met to skraidīšanu pie malas. Vai nu liels cilvēks visu mūžu īsās biksītēs staigās. Bet vai nu man vairs klausa. Mēs citi, vakaros ejam pie miera, Jānis savelk trīs kreklus mugurā un aiziet...» Un kad viss apskatīts un pārrunāts, Daliņš arī pasaka to, kas mūs visus interesē visvairāk. «Esmu nodomājis treniņus sākt jau pirms Ziemas svētkiem. Ziemu uz laukiem tā vaļīgāk, gribētos labi sagatavoties «šķērsām Berlīnei» sacīkstēm. Vajadzētu rudenī aizstāvēt meistara godu Eiropas meistarsacīkstēs, bet nezinu, kā būs. Ka tikai siena laiks neizjauc visus nodomus. Nevaru tēvam likt strādāt un pats bizot pa šosejām». Mēs visi sporta draugi tomēr ceram, ka Jānis Daliņš nākošā vasarā atradīs dažus brīvus «brīžus», kas patiesībā gan ir garas stundas, un atkal būs neuzvarams kā agrākās dienās.

M. Laikraksts «Rīts», Nr. 331 (02.12.1937.)

Ziemassvētku klusums sporta laukumos

Katru gadu Ziemassvētkos ir notikušas dažādas ziemas sporta sacensības, jo svētku dienās brīvi no savām darba gaitām ir sportisti un sporta cienītāji. Rudenīgais laiks izjaucis visus sportistu aprēķinus, jo gaidītā sniega vietā nepārtraukti līņā rudenīgs lietus. Noskumuši staigā apkārt slēpošanas sporta cienītāji, jo brīvās svētku dienas tie bija paredzējuši pavadīt kaut kur mūsu slēpošanas jaunā apvidū. Un tagad, tagad jāsēd mājās un jāgarlaikojas — tiešām slēpotājiem šie Ziemassvētki sagādās maz īsta prieka.

Laika apstākļi neatļauj sacensties ziemas sportistiem, bet arī pārējos sporta veidos valda pilnīgs klusums. Izrādās, ka Rīgā svētkos visās trīs svētku dienās nenotiks nekādas sacensības. Vienīgi hipodromā risināsies kārtējās rikšošanas sacīkstes, kuras notiks 27. decembrī plkst. 10.30 rītā.

Sportisti tā tad Ziemassvētkus izmantos pilnīgai atpūtai. Treniņi notiks tikai slēpotājiem Hovi vadībā otros svētkos plkst. 10 rītā un trešos svētkos plkst. 1 dienā. Sapulcēšanās Jurģa slēpošanas punktā.

Ātrslidotāji R. Vithofa vadībā pulcēsies otros svētkos uz Babelītes ezera plkst. 11 rītā.

Laikraksts «Rīts», Nr. 356 (25.12.1936.)

Mūsu hokejisti skumst

Mūsu hokejisti pēc sekmīgas uzstāšanās Eiropas meistarsacīkstēs pag. g. Berlīnē, cerēja šogad pasaules meistarsacīkstēs Prāgā reprezentēties pēc iespējas cienīgāki, bet te nu ir laiks pārvilcis strīpu. Hokejistiem par lielām bēdām vēl arvien nenāk sals un nerada ledu. Tikai pāris dienas šogad bija sals un tās pašas lielā skubā izmantoja hokejisti uz mazo Bābelītes ezeru.

Pa svētkiem paredzēts sarīkot sezonas atklāšanas zibeņturnīru, kur atlikums nāktu par labu braucienam uz Prāgu.

Mūsu hokejistiem griba ir, enerģija arī, bet mīļais Dieviņš nedod salumu nemaz un nerēķinās ar to, ka var izjaukt mūsu centīgās hokejistu saimes sapņus.

Citas valstis gandrīz visas trenējas slēgtās telpās, kas pie mums vēl tālās nākotnes sapnis.

Laikraksts «Sporta Pasaule», Nr. 38 (24.12.1932.)

Armijas sporta kluba eglīte

Armijas sporta klubā nav tādu cilvēciņu, kas tura galvu augsti gaisā un saviem biedriem liek saprast — nenāc man ne tuvumā vienkāršā mirstīgā dvēsele. Starp viesiem ģen. K. Goppers, pulkvedis Ceplītis, kapt. Rumba ar daiļo kundzi, Jurgens, Timpers kādas elegantas dāmas pav., brāļi Bucenieki un brašais kaprālis. Ātrslidskrējēji Baraks un N. Priedīts baletdejotājas G. sab., riteņbraucējs Naumanis un no LSB pārnākušais garais Bubis. Viens otrs labprāt lietoja stipro zelteri. Daudz balvu saņēma viens otrs, kas nebija pelnījis. Citi atkal ļoti vērtīgas, piem. Rīgas lauva sudraba nažus un dakšiņas, bet Miki-lauva tikai mazu sudraba zīmulīti ar ko «pierakstīt rekordus». Interesanti atzīmēt, ka vairums sportistu saņēma tīri «sievišķīgas» balvas. Laikam domātas kā dāvanas brūtēm . . .

Laikraksts «Aizkulises», Nr. 52 (23.12.1932.)

Ziemassvētki un technika

Technikas progress ietekmējis arī vecos, «labos» Ziemassvētkus. Liekās, ka technika pamazām sarauj to romantiku, kas saistās ap šiem miera un klusuma svētkiem...

Jau vēstures lapās ir lasāms tas, kā svinēti šie svētki agrākos laikos. Tagad klusuma vietā stājies tas pats technikas drudžainums, ko redzam citur.

Auto izbraucieni. Motorizētas kamanas un slēpes... Liekās, ka pat vecais un mierīgākais Ziemassvētku vecītis ir pārvērties par technikas «elku»...

Par visu to mums nav ko skumt, jo technika padara arī svētkus daudzkrāsainākus un dod mūsdienu prasībām atbilstošākas svētku izpriecas.

Mēģināsim tamdēļ arī mēs svinēt Ziemassvētkus pēc jaunām technikas laikmeta prasībām.

Redakcija. Žurnāls «Ilustrētā Tehnika. Motors un sports» Nr. 2 (01.01.1933.)

Baltie Ziemassvētki aizvadīti...

Ziemsvētki šogad izvērtās īsteni gaiši un balti. Svētku pievakarē sāka birt ilgi gaidītās sniega pikas, kas klāja ielas, laukus, mežus un pļavas. Nu vairs uz slidskrējējiem ar skaudību nebija jāraugās slēpotājiem, bet arī tie varēja baudīt savus jaukos priekus. Vakar un aizvakar meži bija pilni slēpotāju, bet daudz redzēja izbraucējus arī tālāk ārpus pilsētas — uz Siguldu, Cēsīm, Ropažiem un pat Gaiziņkalnu. Visur slēpošanas apstākļi ļoti izdevīgi. Priecājoties par jauko ziemas skaistumu un labi atpūtušies, ļaudis šodien un rīt jauniem spēkiem atkal var ierasties savās darba vietās.

Laikraksts «Sporta Pasaule», Nr. 585 (27.12.1938.)