Dabas mīļotāju tikšanās vieta

SALACAS KRASTS uzrunā tūristus. Vieni to bauda laivojot, citi izstaigājot. Zinātāji saka, ka Neļķu klintis, Eņģeļu ala un pati Skaņākalna augstā siena esot neatkārtojams baudījums.

Vietējie, novērtējot dabas dāvanu, turp aizstaigā tāpat vien, jo Skaņākalna parkā nav nekā lieka un to nevar nepamanīt. Pašlaik Latvijā ir tik daudz tūrisma un dabas objektu, kas nepagurstoši tiek aprīkoti. Ir ceļotāji, kas pieprasa un izvēlas izklaidi dabā, bet Salacas vidē, kur vietējie dodas nūjot, māmiņas pastaigā ar bērniem, visgaidītākie ir tūristi no Latvijas un ārvalstīm, kas novērtē, cik milzīga bagātība ir neskarta daba. Par sakārtotu tūrisma infrastruktūru droši var saukt arī izkoptu pastaigu taku trīs kilometru garumā, koka solus un koka skulptūras. Starp citu, tādu infrastruktūru, kas dabas objektam ļoti piestāv. «Sava un ne pārāk uzspēlēta mums tā niša, jo nevajag te iekopt Vērmaņdārzu, salikt solus un bruģīti, arī bruģētus celiņus. Parks ir normāla pastaigu vieta, normāli izkopta. Jā, varbūt priežu sili ir pat izcilāka, ērtāka vieta pastaigām, bet te ir mūsu, savējā. Te pati daba savieno — Salaca, smilšakmens, alas, koka figūras, mazi izklaides objektiņi,» vērtēja Mazsalacas novada pašvaldības nekustamā īpašuma nodaļas vadītājs Valdis Kampuss, kurš teju jau divus gadu desmitus rūpējas par to, lai dabas parkā būtu kārtība, lai tas saglabātu savdabību. Valdis neslēpj, ka ideju, ko un kā parkā darīt vēl labāk, netrūkst, bet viss jāpaveic nesteidzoties, izdomājot, nomērot un tikai tad ķeroties pie kādiem infrastruktūras attīstības un pārveides darbiem.