12. Decembris, 2018
Vārda dienu svin: Otīlija, Iveta

Cilvēks dzīvniekam gandrīz kā Dievs

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

Valmieras Svētā Sīmaņa Evaņģēliski luteriskās draudzes virsmācītājs EDIJS KALEKAURS ir nu jau septiņus mēnešus veca labradoru puikas Rufusa fon Kalekaura saimnieks.

Cilvēks dzīvniekam gandrīz kā Dievs

Kā iepazināties?

Tas notika spontāni. Līdz šim šādas iespējas turēt sunīti nebija, jo dzīvojām dzīvoklī Rūjienā. Paziņām bija kucēnu metiens, un mana sieva Iveta, zinādama par manu mīlestību uz suņiem, rosināja aizbraukt paskatīties, bet tikai paskatīties. Kad ieradāmies pie sunīšu saimniekiem, tieši mazais Rufuciņš iekāpa sievas klēpī, aizmiga un vairāk nekā stundu nogulēja. Iveta teica: vīriņ, šo mēs ņemsim. Tā viņš arī pie mums nokļuva.

Kad šo mīlestību uz suņiem apzinājāties?

Bērnībā, jo daļēji esmu audzis laukos. Vecmamma bija slaucēja kolhoza fermā, daudz laika pavadīju pie viņas. Un, protams, suņi skraidīja apkārt. Pats esmu govīm uz mugurām gulējis — vecāmāte slauc govis, bet es turpat atspiežos pret govi un aizmiegu. Vecmammai bija suns Maksis.

Man tagad kā mācītājam jāsaka: mēs ļoti daudz varam mācīties no dzīvniekiem, arī no suņa. Piemēram, to, cik viņš uzticīgs saimniekam, kā mīl savu saimnieku, arī tad, ja viņam pateikts kāds skarbāks vārds. Viņš tevi sagaida mājās, luncina asti, no laimes un prieka gatavs apčurāties, jo saimnieks taču ir sagaidīts mājās! Ja mēs tā priecātos par Dievu... Un vēl — suns nedomā par rītdienu. Nesen draudzē runājām par lūgšanu «Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien». Suns tiešām dzīvo šodienai, jo zina, ka saimnieks arī rīt iedos, tieši tik, cik viņam vajag. Sunītis no saimnieka sagaida to labāko, tāpēc nekrāj mantu nākotnei. Viņš dzīvo šodienai. Varbūt arī cilvēkiem vajadzētu no tā mācīties, kā uzticēties Dievam. Es cenšos tā domāt par Dievu.

Vēl kāds piemērs. Aizeju istabā un aiz sevis aizveru durvis. Rufuss paliek otrā pusē un smilkst, domā, ka saimnieks pazudis. Vai ne arī mēs, cilvēki, ko līdzīgu piedzīvojam, kad Dievs reizēm paslēpj savu vaigu, kad grūtos dzīves brīžos viņa klātbūtni nejūtam? Uztraucamies, sākam raudāt, kļūstam bailīgi. Bet Dievs taču tepat vien ir...

Kā jums ar Rufusu paiet ikdiena?

Ļoti daudz staigājam — dienā nostaigājam pat desmit kilometrus. Telefonā man ir aplikācija soļu skaitīšanai. Parasti aiz Daliņiem tālu, tālu ejam pa meža ceļu, kur Rufuss var arī brīvi izskraidīties. Tāpat dodamies uz otru pusi — gar ģimnāziju, pāri Gaujai. Rufusam arī ar mašīnu ļoti patīk braukt. Tagad gaidām vasaru, kad suns varēs izpeldēties, jo labradors taču ir riktīgs peldētājs. Viņam pat starp ķepu pirkstiem ir pleznas. Mans hobijs ir makšķerēšana, un viņš noteikti brauks līdzi makšķerēt. Protams, ikdienā ir tas prieks un gandarījums, kad abi varam aprunāties, samīļoties, iztrakoties.

Datums, kurā numurā raksts publicēts avīzē:
6. Aprīlis, 2018

Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv.

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

eLiesma jautā

Ko jūs vēlētu valstij nākamajos 100 gados?:

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
 
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
31
 
 
 
 
 
 
 

Partneri