Cilvēki ir pelnījuši humānu ārstēšanu

- 27.Septembris, 2016
Viedokļi
Laikrakstā

Lai gan nereti liela daļa cilvēku pat ar aci redzamas pārmaiņas savās dzimumzīmītēs uztver diezgan vieglprātīgi, melanoma ir slimība, kas joprojām ir ārkārtīgi bīstama ar letālām sekām, jo tā mēdz strauji progresēt, ātri izsējoties plaušās, aknās, un tad jau nesaukto ragaini aizdzīt prom ir ļoti, ļoti grūti.

Soli priekšā

Protams, mēs kā Latvijas iedzīvotāji varam sevi mierināt, ka melanomas ārstēšanā esam soli priekšā daudzām, tostarp attīstītām pasaules valstīm, ņemot vērā, ka tieši Latvijā ir atklāts pasaulē pirmais un pagaidām vienīgais dabīgais vīruss (Rīgas vīruss), kas spēj atrast un iznīcināt noteikta tipa vēža šūnas, kamēr citās pasaules valstīs ap 100 dažādu starptautisku lielu un ietekmīgu kompāniju joprojām tikai strādā pie sava analoģiska preparāta izveides, apzinoties viroterapijas perspektīvas cilvēku ārstniecībā, īpaši onkoloģijas jomā, kur tradicionālās terapijas metodes savas iespējas ir bieži vien izsmēlušas. Tomēr saslimušajiem tas ne vienmēr ir mierinājums, ņemot vērā vēža īpatnības, — katram cilvēkam šī saslimšana attīstās atšķirīgi un uz ārstniecības metodēm reaģē atšķirīgi.  Ir tik daudz vēža formu, cik vēža slimnieku. Un, jo agrīnākā stadijā vēzis tiek atklāts, jo lielākas cerības izārstēties.

Ne tikai agrīna diagnostika, bet arī ārstēšana

Latvijā, runājot par melanomu, kā pamatproblēmu var definēt tieši slimības agrīno diagnostiku. Te, protams, daļā gadījumu jārunā par novēlotu vēršanos pie ārsta. Tāpēc aicinu ikvienu nopietni izturēties pret savām dzimumzīmītēm un jo īpaši pārmaiņām tajās un doties pie ārsta uz konsultāciju, tostarp izmantojot arī Melanomas modrības dienu ietvaros pieejamās konsultācijas.

 

Taču problēmai ir arī otra puse: veselības sistēmas attieksme. Nereti slimības agrīna atklāšana nenozīmē agrīnu ārstēšanos, jo pa vidu starp atklāšanu un ārstēšanos ir novērošana. Šī sistēmas nostiprinātā novērošana daudziem pacientiem diemžēl ietver ļoti augstu riska potenciālu attiecībā uz dzīvildzi.

Audzējs — tā ir gēnu slimība, kas nozīmē, ka bojāts ir vai nu pats gēns, vai arī gēna nolasīšanas mehānisms. Tāpēc ļauno šūnu izgriešana vienā organisma vietā nenozīmē audzēja iznīcināšanu vispār. Tas nozīmē: vienkārši vienā vietā audzēja vairs nav. Tāpēc zinātne visā pasaulē aktīvi strādā, lai risinātu pamatproblēmu — kā organismā atrast tieši šūnas ar defektīviem, bojātiem gēniem, lai ārstējot neskartu veselās šūnas, jo īpaši tāpēc, ka ar ķīmijterapijas metodēm, un tas ir pierādīts, pilnīgi selektīvi iznīcināt ļaundabīgās šūnas nav iespējams.

Imūnsistēmai ir būtiska loma

Melanomas attīstība organismā ir atkarīga no imūnsistēmas stāvokļa. Taču jāsaprot: melanomas šūnas ir mūsu pašu šūnas. Līdz ar to organisma imūnsistēma pret tām izturas ar cieņu: imūnsistēmai šķiet, ka audzējs ir embrijs jeb auglis, ko nepieciešams aizsargāt. Tas ir tāpēc, ka uz audzēja šūnas ir dažādas olbaltumvielas, kas raksturīgas arī embrionālajām šūnām. Tāpēc vēža ārstniecībā metodes, kas orientētas uz imūnsistēmas aktivizāciju, tomēr nevar nomērķēt: imūnsistēma aktivizējas, bet nesaprot, kas tieši tai būtu jāapkaro. Tas ir arī princips, kā strādā populārie imūnsistēmas stimulatori interferons, interleikīns. Diemžēl šie preparāti melanomas slimnieka dzīvildzi nepagarina.

Vienīgā iespēja ir šūnas iezīmēt. Savukārt mākslīgi uzstimulēta imūnsistēma, kuru nevar mērķtiecīgi pēc uzstimulēšanas vadīt, finālā tiek satracināta un pati vēršas pret saimnieka šūnām jeb labajām šūnām, uzskatot, ka ļaunās šūnas ir auglis, kas jāsargā.

Vislabāk pazīstamās imūnšūnas ir limfocīti, taču jāzina, ka to vidū ir gan šūnas – slepkavas, gan šūnas – palīgi, gan šūnas – aizsargi un nulleri, kas var pārvērsties par jebko. Un te, protams, jāmin arī makrofāgi, kas organismā ir kā kareivji, kas dodas uzbrukumā nogalināt jeb iznīcināt svešo. Respektīvi, cilvēka organismā ik dienu visa mūža garumā notiek karš starp imūnšūnām un svešiniekiem. Tomēr,  ja bojāti ir paša saimnieka šūnu gēni, organismā nepieciešams kāds, kurš varētu rādīt kareivjiem, kuri gatavi nogalināt, kaujas ceļu. Jo diemžēl lielākajā daļā šo gadījumu imūnsistēma pati to izdarīt nespēj.

Vīrusi — palīgs imūnsistēmai

Vienīgais veids, kā mainīt situāciju, ir ārstniecības nolūkos izmantot tos līdzekļus, kas dabā paši ir orientēti vērsties pret šūnām: vīrusus un baktērijas. Baktēriju izmantošanu ārstniecībā varētu salīdzināt ar džina izlaišanu no pudeles, jo baktērijas spēj pašas augt, un to kontrolēt var tikai ar antibiotiku palīdzību. Tāpēc te riski ir ļoti augsti. Savukārt vīrusu izmantošanas priekšrocība ir tā, ka tas pats vairoties ārpus saimniekšūnām nespēj. Lai vīruss varētu vairoties, tam nepieciešams atrast, pazīt un iekļūt saimniekšūnā. Šī procesa rezultāts vīrusam nozīmē laimīgu dzīvi, kamēr saimniekšūnai — nāvi. Šī iemesla dēļ visi pretvīrusu līdzekļi darbojas tikai brīdī, kamēr vīruss meklē savas saimniekšūnas. Līdzko vīruss tās atradis, tā viņš tajās ieperinās un vairojas.

Tajā pašā laikā katram vīrusam ir savs šūnu tips, kurā tas mēdz ieperināties un dzīvot līdz šūnas bojāejai. Pozitīvais: tiklīdz vīruss ieperinās kādā šūnā, kājās tiek sacelta visa cilvēka imūnsistēma, kas meklē iespējas nelūgto viesi apkarot. Tā rezultātā imūnsistēma veido limfocītu armijas ar saviem iznīcinātājiem un dodas uzbrukumā. Šajā gadījumā vīruss ir ļāvis imūnsistēmai identificēt bojātās šūnas, un tai ir parādīts gan mērķis, kas jāiznīcina, gan ceļš, kā līdz tam nokļūt. Šinī brīdī vai nu imūnsistēma pašaktivizēšanās rezultātā kļūst tik spēcīga, ka spēj apkarot vīrusu un vīruss mirst, vai arī vīruss jau paspējis iespiesties šūnās un atrastajās saimniekšūnās vairojas, un rezultātā mirst šūnas.

Ainas Mucenieces unikālais atklājums

Tāpēc pasaules zinātnieku izaicinājums ir atrast tādu vīrusu, kas par savu vairotāju izmanto audzējšūnas.

Pirmais pasaulē un šobrīd vienīgais dabīgais šāds vīruss ir Rīgas vīruss, ko Latvijas zinātniece Aina Muceniece savulaik atrada maza bērna zarnu traktā. Turklāt šis vīruss ir salīdzinoši nekaitīgs, jo pats par sevi neapdraud dzīvību (piemēram, kā baku vai masalu vīruss), kamēr tas ļoti labi pazīst melanomas šūnas, tajās aug un vairojas, līdz ar to arī nogalina melanomas audzēja šūnas. Turklāt jāņem vērā, ka šim vīrusam patīk visas epiteliālās un gļotādu izcelsmes šūnas. Tieši pēc šī principa vīruss organismā atrod mērķi uzbrukumam, tā gan tieši iznīcinot melanomas šūnas, gan arī pievēršot imūnsistēmas uzmanību noteiktam mērķim.

 

Atšķirībā no ķīmijterapijas, kas ir kā atomsprādziens organismā, vīruss organismā uzvedas kā dzinējsuns. Protams, pie nosacījuma, ka imūnsistēma nenogalina pašu dzinējsuni, kamēr tas savu medījumu (šūnas, kurās ieperināties) vēl tikai meklē. Tāpēc, izmantojot vīrusu, ļoti svarīga ir pareiza terapija, ņemot vērā, ka imūnsistēmai ir savi aktivācijas un nomierināšanās periodi un, terapiju lietojot neprecīzi, var iegūt pat pretēju efektu. Taču tāpēc te vēlreiz jāuzver Rīgas vīrusa kā vīrusa nekaitīgums, tas neapdraud cilvēka dzīvību.

Pašlaik ap 100 dažādu lielu un ietekmīgu kompāniju visā pasaulē strādā, lai radītu analogu vīrusu. Taču pagaidām nesanāk. Līdzšinējie mēģinājumi ir rezultējušies tikai ģenētiski modificētu vīrusu izstrādē, kuru praktiskie rezultāti diemžēl nav devuši gaidīto. Kāpēc? Vīruss ir kā dzinējsuns, kas skrien pēc medījuma, taču, tā kā ģenētiski modificēto vīrusu izstrāde notiek uz dzīvībai bīstamu vīrusu (piemēram, herpes, baku, masalu vīrusi) bāzes, ģenētiskās modifikācijas ceļā vīrusam tiek mēģināts mazināt tā infekciozitāti jeb, citiem vārdiem sakot, atņemt nāvējošajam vīrusam tā dabisko spēju nogalināt. Taču šajā gadījumā vīrusa infekciozitātes samazināšana ir tas pats, kas dzinējsunim atņemt degunu un ožu — suns jau ir, bet medīt vairs nespēj. Tieši šo pašu problēmu pārdzīvo ģenētiski modificētie vīrusi.  Vīruss būtu, bet nokļūt līdz audzēja šūnām vairs nespēj.

Oponenti teiks — bet Rīgas vīruss jau arī pilnīgi visiem visos gadījumos nepalīdz. Tāpēc paskaidrošu: tā karaspēka daļas dabīgais celms pieder ECHO 7 vīrusu grupai. Līdz ar to pastāv pietiekami liela iespēja, ka cilvēks kādreiz ir slimojis ar kādu no šīs grupas zarnu vīrusiem, rezultātā organisms šo vīrusu jau pazīst. Tādā gadījumā imūnsistēma, sastopoties ar Rīgas vīrusu, biežāk spēj to atpazīt un neitralizēt.

Tāpēc zinātnes izaicinājums šajā kontekstā ir pilnveidot diagnostikas pieejas, kas ļautu cilvēkam pēc audzēja diagnozes uzstādīšanas un pirms terapijas saprast, vai konkrētais vīruss derēs. Tie ir zinātniski meklējumi, kurus var salīdzināt ar adatas atrašanu siena kaudzē, jo pašreiz nav skaidrs, vai vīrusam traucē kādi noteikti marķieri uz noteiktām šūnām, vai noteiktās situācijās tas nespēj piespiest šūnu sevi savairot vai tml.

Katram savs saslimšanu komplekts

Pasaulē nav neviena ārstniecības līdzekļa, kas derēs pilnīgi visiem, jo ikvienam vienlaikus var būt vairākas slimības un, ārstējot vienu kaiti, jārēķinās ar citas ietekmi. Piemēram, galvas sāpju mazināšanai dažādi medikamenti nodrošina ļoti atšķirīgus sāpju mazināšanas efektus. Šāds princips saglabājas attiecībā uz visām terapijām, jo katram ir savs individuālais akūto un hronisko saslimšanu komplekts.

Es kā zinātnieks varu ieteikt, ka gadījumos, kad nav zināms, kāpēc Rīgas vīruss nepalīdz, būtu ieteicams paņemt audzēja materiālu, no tā izveidot audzēja šūnu kultūru un to inficēt ar Rīgas vīrusu. Ja vīruss inficē šīs šūnas ārpus organisma, t.i., šūnu kultūrā, tad tas pats notiks arī organismā, bet, ja tas nenotiek, tad tas nenotiks organismā. Jo, lai vīruss spētu ārstēt, tam jātiek šūnās iekšā.

Zāles nedrīkst kaitēt veselībai

Uzskatu, ka cilvēki jau sen ir pelnījuši humānu ārstēšanu, tas ir, pretvēža zāles nedrīkstētu kaitēt. Un šobrīd Rīgas vīruss ir humānākais vēža ārstēšanas veids, ņemot vērā, ka vienīgās terapijas blaknes ir pāris dienas mazliet paaugstināta temperatūra un vājums kā pie iesnām. Pēc tam, kad vīruss jau ir sācis darboties, cilvēks nejūt gandrīz neko.

Cilvēkiem, kurus skāris vēzis, diemžēl jāsaprot, ka šo slimību nevar izārstēt, ņemot vērā, ka saslimšanas iemesls slēpjas gēnos vai to nolasīšanas mehānismā. Tāpēc tas, kas zinātnei kopā ar veselības sistēmas funkcionāriem būtu jāpanāk, ir risinājums — kā saslimšanu pārvērst par hronisku kaiti, ar kuru iespējams sadzīvot un kas ļauj pagarināt gan dzīvildzi, gan dzīves kvalitāti.

Pašreizējais zinātniskais izaicinājums ir noskaidrot, kā diagnosticēt, kuram nepieciešama šī terapija un kuram tā nebūs risinājums. Pagaidām to var noskaidrot tikai, nozīmējot slimniekam zāles un novērojot terapijas efektu.

Savukārt otra attīstības līnija ir viroterapijas ar Rīgas vīrusa palīdzību iespēju paplašināšana. Kā zināms, tas patlaban ir apstiprināts tikai melanomas ārstēšanai. Taču, kā jau savulaik bija izpētījusi profesore Aina Muceniece, tas ir orientēts uz epitēlijveida un gļotādu audzējšūnu atrašanu un nogalināšanu. Ir pētījumu iestrādes par kuņģa vēža, nieru audzēja un citu audzēju iznīcināšanas potenciālu, kas šobrīd jau ļauj apgalvot, ka Rīgas vīrusa iespējas ir plašākas nekā tikai imūnsistēmas aktivizācija.

Gribu jūs visus aicināt — ejiet pie ārsta laikus pārbaudīt savas dzimumzīmes un negaidiet, kamēr ragainis pats jūs izaicinās uz dueli!


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru