Cienot un mīlot latvisko vidi
Viņnedēļ «Liesmā» publicējām jauku ziņu, ka Bērzaines zemnieku saimniecībai «Dzintari» piena pārstrādes uzņēmuma Food Union un žurnāla Ievas Māja ikgadējā konkursā «Skaistākā lauku saimniecība» piešķirta speciālā balva. Konkursa komisija īpaši bija uzsvērusi «Dzintaru» vidi, kur, arvien attīstoties lielražošanai, veiksmīgi izdevies saglabāt lauku latviskumu.
Saistībā ar piena ražošanu vairākkārt esam rakstījuši par «Dzintaru» vīriešiem, bet ziņa par panākumiem konkursā kļuva par pamatotu iemeslu sarunai ar saimnieci — IRU KĀRKLI. Daudzi valmierieši viņu noteikti atceras kā stikla šķiedras rūpnīcas vokāli instrumentālā ansambļa «Kvelde» vadošo solisti. Tāpat netrūka tādu, kas tolaik, nu jau pirms daudziem gadiem, brīnījās par Kārkļu pāra aiziešanu no pilsētas uz laukiem. Tomēr tas bijis apzināts un loģisks solis.
Kad pilsētā viss padarīts...
«Pilsētas mājā viss jau bija padarīts, pienāca pavasaris, un mums ar Andreju uznāca tāda kā sērga kopt lauku mājas (tolaik pamestajās lauku sētās droši varēja iet iekšā). Pirmās bija Valmiermuižā aiz cietuma. Mēģinot sakārtot vidi ap tām, kūrām padsmitiem ugunskuru. Kad tur aizbraucām pēc gada, sētā jau bija savesti dažādi lielgabarīta atkritumi, sirdsmājiņa sagāzta... Tomēr rokas nenolaidām, devāmies uz citu māju Dikļu pusē, ļoti skaistā vietā. Sākumā nevarējām saprast, kurš plēš lielos kokus. Izrādījās, ka tas ir lūsis.
IRA UN ANDREJS KĀRKĻI «MAZVĪKUĻOS». Te ap māju daudz kļavu, un rudeņos Ira uz tām dusmojoties — kļavu vieglās lapas, vējā virpuļojot kā lieli tauriņi, pamanās iekļūt it visur — arī šķūņos, garāžā, katrā paksī. Tomēr saimniece ir gan šo, gan citu koku aizstāve.
Anta Lūsas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv