Cerība vienmēr saglabājas
Nesen Valmieras Sv. Sīmaņa draudzes seminārā «Viesmīlība draudzē» pārdomās par Atvērtu Baznīcu dalījās Liepājas diecēzes bīskaps, tagad jau emiratus PĀVILS BRŪVERS. Semināra pārtraukumā viņš labprāt piekrita intervijai speciāli Liesmai un pastāstīja par saviem dzīves līkločiem un kalpošanu Dieva vadībā. Piedāvājam fragmentus no stāstījuma.
Pa kuru ceļu?
Jūtos priecīgs, ka esmu sasniedzis pensijas vecumu. Bīskapa kalpošanu nu varēšu nolikt malā. Emeritēšanās vecumā dzīve un kalpošana nebeidzas, manuprāt, tā pa īstam tikai sākas. Būdams emiratus, varēšu darīt, ko gribu, kas man patīk, nevis to, ko līdz šim prasīja bīskapa amats.
Esmu dzimis Rīgā, kaut gan Rīga man bija savā ziņā sveša. Mana īstā dzimtā vieta bija kāda lauku saimniecība ar divām govīm, aitām, cūkām, vistām un tikai vienu hektāru apstrādājamās zemes. Tolaik ticīgā ģimenē augām seši bērni. Es no tiem jaunākais — pastarītis. Kad pieteicos šai pasaulei, tēvs bija izsūtījumā Sibīrijā, tādēļ viņu ieraudzīju tikai savos piecos gados. Atceros, kā vecāki mūs vēl mazus ņēma līdzi uz dievkalpojumiem. Apzinātā vecumā mani kristīja. Visi teica, ka kristības esot jaunas dzīves sākums. Sāku buntoties un iet savus ceļus. Pēc tēva ieteikuma mācījos tehnikumā ceļu būvi, jo tēvs bija ģeodēzists. Drīz vien sapratu, ka izvēlētais arods tomēr nav priekš manis. Ko tālāk?
PĀVILS BRŪVERS: «Valmieriešiem, laikraksta Liesma lasītājiem Lieldienās vēlu Ticību. Lai tā nekad nepazūd. Ticību Dievam! Ticību Kristus Augšāmcelšanās brīnumam un pašai augšāmcelšanās cerībai. Cerība lai saglabājas! Visam pāri vēlu mīlestību, kas visu piedod, saista un paceļ.»
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv