25. Augusts, 2019
Vārda dienu svin: Patrīcija, Ludis, Ludvigs, Ivonna

Ceļa sākums otrajā gadsimtā

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

Aiziet gads, kas pavadīts Latvijas simtgades zīmē. Paliekoši ir darbi, ko vidzemnieki darījuši, un emocijas, kas dāvātas un saņemtas, spēcinot piederības sajūtu savai pilsētai, novadam, valstij.

Ceļa sākums otrajā gadsimtā

Viens vai simt darbi, kas veltīti Latvijai. Daudzums šoreiz nav svarīgs, bet labā griba. Var jau arī teikt, ka bijām noguruši no visas projektu gūzmas, kas bija jārealizē valsts apaļās jubilejas gadā, taču, caurskatot dažādas ieceres, ir redzams, ka arī katru sīkāko veikumu caurvijusi bērnu, viņu vecāku, dzimtu atzīšanās mīlestībā savai dzimtajai pusei. Cilvēku vēlēšanās darīt bijis gada stiprais pamats. Kāds vīrs bija izgrebis 100 koka karotes Latvijai dzimšanas dienā, ir sievas, kas dienu pēc dienas pavadīja stellēs, lai taptu tautas tērpi. Mēs stādījām pa kokam, arī koku alejas un audzes, mēs īpaši godinājām Latvijas simtgades bērnus un tieši simtgadē visstiprāk atpakaļ savā zemē saucām reiz prom devušos tautiešus. Latvijas simtgadei par prieku atdzīvojās valsts kino industrija un īpaši, neatkārtojami bija Simtgades Dziesmu un deju svētki. Cilvēks, viņa laiks, viņa vērtības un rīcība apzināti kļuvusi par valsts rītdienas stūrakmeni.

 

Atzīšanās mīlestībā

«Es esmu Latvija. Tu arī. Es esmu brīva. Stipra un gudra. Es esmu jauna un apņēmīga. Talantīga un izturīga. Sapņotāja. Un lasītāja. Domātāja un darītāja. Kāds mani mīl – un es mīlu visus. Man šodien ir svētki. Un tā ir tā lieta: pie mana galda visiem ir vieta. Man ir daudz laimes – un tev arī. Jo es esmu Latvija, Tu arī,» šī vēsts bija prātos un sirdīs valsts svētku mēnesī, bet kas tad ir mainījies? Latvija joprojām ir. Un mēs arī. Latvija ir tās cilvēki. Tie tūkstoši, kas šogad dzimuši, un arī tie, kas mērojas spēkiem ar valsti jau sava cilvēka mūža garumā.

Domājot par aizejošo gadu, katru būs uzrunājis kāds atmiņā paliekošs notikums. Man ļoti patika projekts «TUESI.LV», kas stāstīja stāstus par jauniem un iedvesmojošiem cilvēkiem dažādās Latvijas vietās, kuri ar savu darbu un piemēru veido mūsu valsti labāku. Jauni cilvēki ir liels resurss, lai valsts augtu, tāpēc ir tik labi, ka ir starp mums jaunie, kas dara savu darbu ar prieku, kas kalpo par iedvesmu citiem, būdami skolotāji, sportisti, galdnieki, mājražotāji, biškopji. Daudzus stāstus šajā projektā bija izstāstījuši vidzemnieki, arī kocēnieši, mazsalacieši, valmierieši.

«Ja tu dari zemes darbu, tas tevi nedaudz noliek pie vietas. Tā ir tā lieta, kas sazemē, vieno ar dabu, tā tu vari nonākt pie sava pamata un kodola. Es gribu, lai mūsu bērni aug tādā vidē, kur viņi var skriet basām kājām, gribu, lai viņi apjauš lietu kārtību,» uzsver Zane Melnace-Priedniece no Kocēniem, kura audzina bērnus un veido māla traukus, bet automodelists Andris Taurītis no Valmieras uzskata: «Man liekas, ka ar latviešiem viss ir kārtībā. Drusku mazāk vajadzētu čīkstēt un vairāk darīt. Priekš mazas valsts mums ir ļoti daudz panākumu un sasniegumu. Vajag tikai darīt.»

TUESI.LV izveidojis simt ļoti dažādus stāstus par to, kā latviešiem klājas lielās pilsētās un mazos miestos. Domas caurstrāvo piederības sajūta vietai, kurā saknes dzen dzimta.

«Te ir kā Dieva ausī. Skaistums, miers un svaigums – to es te esmu atradis un negribu laist vaļā. Šauj pa zvaigznēm, debesis ir robeža! Mēs varam visu, kas ienāk prātā, vajag tikai dūšu un gribu. Mēs nedrīkstam baidīties no skrambām un sasitumiem, jo līdz kāzām sadzīs. Mēs kļūstam spēcīgāki, ja katrs no mums kļūst spēcīgāks,» savu stāstu stāstot, uzsver Mazsalacas pašvaldības vadītājs Harijs Rokpelnis, un viņam piekrīt smilteniete, Vidzemes televīzijas žurnāliste Laura Akmentiņa: «Man ļoti nepatīk doma, ka viss ir slikti. Tas ir no kaut kurienes iepotēts. Kā no brīva prāta var dzīvot sliktā vietā? Dari kaut ko!»

Stāstu varoņi atzīstas mīlestībā savai dzimtajai pusei, uzsverot, ka cilvēki ir lielākā Latvijas bagātība, ka Latvija mūs katru iedrošina iet un darīt, un būt starp savējiem.

 

Sakārtojām un izpušķojām

Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma «ZAAO» darbinieki uzskatīja, ka Latvijas 100. jubilejas atzīmēšana nav iedomājama bez īpašas mūsu dabas un apkārtējās vides uzpošanas, tāpēc ikviens – iedzīvotāji, biedrības, uzņēmumi, pašvaldības, valsts vai pašvaldību iestādes – tika aicināts paveikt ko paliekošu, kaut mazu darbiņu savas dzimtās puses labā.

Vides iniciatīvai «100 darbi Latvijai» ir pieteiktas nevis 100, bet 174 iniciatīvas. Virkne labo darbu ir pabeigti, daudzi darbiņi vides labiekārtošanā, izdaiļošanā un arī izglītībā vēl turpinās.

«Liesma» pašķirstīja labo darbu katalogu, un ir gandarījums redzēt, ka mūsu pilsētā un apkārtējos novados ideju nav trūcis. Simtgade ir nosvinēta, bet labie darbi paliek. Piemēram, 100 rozes kuplos un ziedēs Valmiermuižas pils parkā, Zilākalna svētvietā būs atpūtas soliņi, kur piesēst, dīķi un vēstures mantojums būs sakārtots Mazsalacā, Valtenberģu muižas parkā, būs labiekārtota Gaujas dabas taka un upes krasti, būs izveidots gājēju ceļš pie Kocēnu ūdenskrātuves, būs pārbūvēts Valmieras Vecpuišu parks, izveidots Ērenpreisa koka velosipēdu parks, sakopta Ģīmes upīte un iekārtota dabas taka, būs izveidoti dažādi dabas objekti, zaļās klases un sajūtu takas, domājot par to, kā bērni pirmsskolā un skolā daudz vairāk prasmju varētu apgūt, izzinot vidi un dabu. Daudz darījušas pašvaldības, uzņēmumi, nevalstiskās organizācijas un arī privātpersonas, kam labās ieceres vienmēr sirdī. Piemēram, Jānis Jākabsons no Beverīnas novada izveidojis orientēšanās spēli, lai varam izzināt koku un putnu pasauli, Toms Treimanis no Kocēniem uzstādījis grāmatu apmaiņas mājiņas. Labo darbu darītāji visi kā viens arī jūt: «Es esmu Latvija. Tu arī.»

 

Ļāvām sirdij gavilēt

Par lielāko aizvadītā gada notikumu, ja vien kaut kas aizkustinoši svarīgs nav noticis pašu ģimenē, latviešu tūkstoši tuvumā un tālumā min Dziesmu un deju svētkus, kas vasaras viducī notika galvaspilsētā. Saliedētība un smaids – tie bija atslēgas vārdi, kas lika runāt par svētkiem vēl ilgi pēc simtgades notikuma. Svētku nedēļā Rīgā bija ieradušies 43 tūkstoši dalībnieku no 118 Latvijas pašvaldībām, kā arī citām pasaules valstīm, kur latvieši uztur un attīsta Dziesmu un deju svētku tradīciju.

«Mūsu Dziesmu un deju svētku saknes ir meklējamas Eiropas kultūrā vēl krietni pirms Latvijas valstiskuma veidošanās, taču mūsdienās tik spēcīgu kopā dziedāšanas tradīciju nevarēsim atrast nekur pasaulē – Dziesmu un deju svētkos iesaistās 38% iedzīvotāju, savukārt netiešā veidā – nodrošinot dažādus pakalpojumus, baudot svētkus klātienē vai arī tiešraidēs – pat 87%. Tieši tādēļ mūsu svētkus atzinīgi vērtē un apbrīno visā pasaulē,» sacīja valmieriete, kultūras ministre Dace Melbārde.

Galvaspilsētā tobrīd virmoja latviešu spēks un latviskais gars. Patiesībā šie svētki bija dzīvais apliecinājums tam, ka Latvija ir gatava nākamajam gadu simtam un gadu tūkstošiem, jo būtībā jau katrs no mums šai zemei vēl bezgalīgu laika ritējumu, lai šo valsti par savu vienmēr sauc tās paaudzes, kas dejos un dziedās aiz mums, lai te skan latviešu valoda un latvietība ir kā apliecinājums izaugsmei.

Valmieru svētkos pārstāvēja 592 dalībnieki no 23 kolektīviem – sešiem koriem, deviņiem deju kolektīviem, divām lietišķās mākslas studijām, četriem koklētāju ansambļiem, pūtēju orķestra un vokālā ansambļa, arī novadi un visa Vidzeme svētku ritumā bija milzīgs spēks.

«Domāju, ka Latvijas simtgades visgaidītākais, sirsnīgākais notikums ir Dziesmu un deju svētki. Esam ļoti kupla komanda – dalībnieki un līdzjutēji. Lai jums izturība, lai Valmiera skan,» dalībniekiem vēlēja Valmieras pilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs Jānis Baiks.

Svētki bija kā iedvesmas avots, kā labām sajūtām pieliets trauks, kuru neviens negribēja izlaist no rokām ikdienībā. Neviena uzruna, neviens salūts nedāvāja to prieku un gandarījuma sajūtu, ko pašu cilvēku veikums.

«Kas tad amatierkolektīvam nes to gandarījumu? Kopā nākšana, radoša darbošanās, izdošanās. Tas, ja kāds pasaka paldies, un šādi lielie svētki, kad katrs kolektīvs var cildināt savu novadu. Kad pašdarbnieki atkal nāks uz mēģinājumiem un darīs to regulāri, vakaros, darīs to gadiem, viņiem šie svētki būs skaistas, neatkārtojamas atmiņas,» tā Mazsalacas novada kultūras centra direktore Dace Jurka, un līdzīgi domāja svētku organizēšanā iesaistītie katrā mūspuses novadā.

Dziesmu un deju svētki ir ierakstīti kultūras kanonā un latviešu emocionālās atmiņas failos. Bet emocijas šogad raisīja un vēl nākamgad vaļā vērs arī cits kultūras baudījums – daudzās Latvijā filmētās un tagad izrādītās filmas, kas tapušas programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei  kā ilgtermiņā nozīmīgas un paliekošas dāvanas. Galu galā garākās brīvdienās latvietis neiztiek bez sava kino arhīva. Tā varam vērtēt un aptvert, cik darošs, varošs un radošs bijis aizejošais gads, cik liela var būt stundas, dienas, mēneša, gada un simtgades nozīme valsts un arī cilvēka dzīvē. Jo ir Latvija un esam mēs arī.

CILVĒKI UN VIŅU PADARĪTAIS ne tikai šajā brīdī, bet arī pēc laba laika vēstīs par to, kāds bijis Latvijas simtgades gads. Tas bijis varošs un darbīgs. Iecerēm bagāts un piepildīts. Radošs. Aivja Stračinska foto

«Liesmas» pielikums «Ziemeļvidzemes līkločos» ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
31
 
 

Partneri