Pilsētās un novados

"Mans mērķis ir panākt, lai jau pavisam tuvā nākotnē ikviens bērns Latvijā var justies droši un viņam ir sava ģimenes māju sajūta." Ar šo labklājības ministra Jāņa Reira teikumu pirms neilga laika tika sagaidīts ikviens ministrijas mājaslapas apmeklētājs. Valsts kā atslēgu uz šo mērķi ir izvēlējusies Labklājības ministrijas kopā ar Latvijas plānošanas reģioniem un pašvaldībām īstenoto deinstitucionalizācijas projektu, kurā ar ES fondu finansējuma atbalstu radīs plašu pakalpojumu klāstu, lai bērni, kas šobrīd dzīvo sociālās aprūpes centros, varētu augt ģimeniskā vidē.

Ģimenes atbalsta centrā "Zīļuks" Ērgļu novadā un Madonas novada bērnu un jauniešu ārpusģimenes aprūpes un atbalsta centrā "Ozoli" viesojāmies vēl pirms skolas gaitu atsākšanās, pēdējās vasaras brīvlaika dienās. Bērni līdz ar to bija sastopami, braukājot ar velosipēdu, skatoties pārraides televīzijā, rotaļājoties ārā, tomēr viņiem ir arī dažādi ikdienas darbiņi.

Vislabākā vieta, kur bērnam augt, nenoliedzami ir ģimene, jo tieši ģimene ir tā, kas nodrošina bērnu ar visu nepieciešamo, ne tikai ar materiālajam lietām, bet arī pašu galveno – emocionālo atbalstu un mīlestību. Diemžēl ne visi vecāki apzinās savu nozīmīgo lomu bērnu audzināšanā, un bērni no bioloģiskajām ģimenēm tiek izņemti un nonāk ārpusģimenes aprūpē. Vispirms šajos gadījumos tiek meklētas iespējas bērnam augt ģimenes apstākļos, vai nu pie aizbildņiem, vai audžuģimenē, un tikai tad bērns nonāk institūcijā.

Valmieras SOS bērnu ciematā bioloģisko vecāku atstātie bērni ierasti dzīvo ilgi. No bērna kājas līdz pieaugušā briedumam. Šeit veidojas viņu pasaules pamats.

Nu jau astoņus gadus Latvijā darbojas projekts "Babybox" – vieta bērna dzīvībai. Tā laikā izveidotas astoņas glābējsilītes – vietas, kur vecāki anonīmi var atstāt savu jaundzimušo adopcijai. "Kādreiz man likās, ka tikai psihiski slims cilvēks var atteikties no sava bērna, taču šo gadu laikā savu viedokli esmu mainījusi diezgan kardināli. Stāsti ir ļoti dažādi, un daudzi no tiem – vairāk nekā saprotami," stāsta projekta vadītāja Laura Zvirbule.

Kļūt par audžuģimeni ir misija, kuru ne visi spējīgi uzņemties. Tas ir smags darbs, kas līdzi nes gan asaras, bailes un satraukumu, gan gandarījumu un apziņu, ka esi kādam palīdzējis, mums atklāj Inga Pērkone no Raunas novada Drustiem, kura ir bijusi audžumamma jau vairākiem bērniem.

Kuldīdzniekam Raitim (vārds mainīts, jo vīrietis negribēja publiski atklāt savu identitāti) ir labs darbs, dzīvoklis, visbeidzot – arī pašam sava ģimene. Visu viņš sasniedzis paša spēkiem, arī nu jau slēgtā Alsungas bērnunama darbinieku mācīts. "Tur iemācīja, ka no darba nav jābaidās," atzīst Raitis.

Runājot par veselības aprūpi Latvijā, kā pamatjautājums aizvien ir uzsvērta pakalpojumu pieejamība. Pētot rādītājus Eiropas Savienības mērogā, redzams, ka Latvijā tie ir viszemākie, un vēsta, ka ceturtajai daļai iedzīvotāju veselības aprūpe ir nesasniedzama. Veselības aprūpes pakalpojumu nepieejamība balstīta uz trim vaļiem – pakalpojumu dārdzību, bezgalīgām rindām uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem un nepārvaramo attālumu līdz ārstniecības iestādēm.

"Tas bija 2010. gada beigās, kad sajutu pirmos simptomus. Nedaudz vairāk piepūloties vai pat vienkārši ejot, bieži jutu, ka sirds sāk skriet, ir jāapstājas," atceras ērglēniete Zane Lazdiņa. Pēc došanās pie ģimenes ārsta, kas nosūtīja uz tālākiem izmeklējumiem, pāris mēnešu laikā apstiprinājās diagnoze – Zane sirgst ar pulmonālo arteriālo hipertensiju, kas ir palielināts spiediens plaušu artērijās.

Tā vienā teikumā varētu rezumēt viedokli, ko pauduši vairāki desmiti aptaujāto vecāku par bezmaksas zobārstniecības pakalpojuma pieejamību bērniem.