Viedokļi

Pavasara salnas un sausā vasara bija īsts izaicinājums un pārbaudījums lauksaimniekiem.

Iedzīvotājiem sākot saņemt jaunos elektrības rēķinus, publiskajā telpā vēršas plašumā sašutums par jūtami pieaugušajiem izdevumiem.

Tirdzniecības centrā «Valleta» Valmierā izveidots kādreizējam restorānam «Gauja» (1965. – 1992.) veltīts foto stūrītis ar stāstu par tā laika populārākajiem pavāriem un viņu slavenajiem ēdieniem. 

Kad kalendārā atšķirtas augusta lapas, rūpīgākie par bērnu zināšanām un nākotni domājošie vecāki jau steidz pārdomāt, vai viss pirmklasniekam, arī pie skolas gaitām jau pieradušajam ir sarūpēts.

Pēc pamošanās un tūlīt pēc tam, kad biju noorientējusies telpā, laikā un savā eksistencē, nākamā atausa doma par tekstu, kas bija iesākts un jāpabeidz rakstīt tuvākajās stundās.

Skandāls, ko sacēla Latvijas Nacionālā teātra jaunā direktora Māra Vītola ienākšana tā sienās, varētu šķist vien izejmateriāls iedzeltenai sensācijai vai diskusijai kultūrziņās. Taču runa ir par valsts kapitālsabiedrību!

Situācija ar darbaspēka pieejamību Latvijā ir kritiska jau sen. Ja mēs skatāmies vēsturiski, Latvijā nekad nav pieticis darbaspēka brīžos, kad ekonomika kaut cik aktīvi attīstījās,– gan Ulmaņa laikos, gan pēc tam padomju okupācijas laikā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.

Bez īpašas ievērības joprojām paliek fakts, ka Latvija nu jau ilgāku laiku iztiek bez viena no patlabanējā starptautiskajā situācijā ļoti būtiskiem sava ministru kabineta locekļiem – ārlietu ministra.

Viedoklis, kas neatstāja vienaldzīgus sociālo tīklu lietotājus. Komentāros piekrišana un galējs noliegums, arī mudinot būt saprotošiem, iecietīgiem pret «demokrātijas» izpausmēm un krievu valodu Latgales ikdienā.  Pārdomu jautājums: kas īsti notiek Latvijas sabiedrībā?

Valstī pieaug minimālā alga un vidējā darba samaksa, to visu rēķina procentos un izmanto mediānas, un visus ieguvumus un zaudējumus vēl salīdzina ar inflācijas rādītājiem.

Aprit divi mēneši, kopš par Latvijas Valsts desmito prezidentu ievēlēts Edgars Rinkēvičs. It kā pārāk īss laiks, lai sociologi pētījumos nopietni varētu izvērtēt sabiedrības attieksmi pret viņu.

Nekautrējos atzīt, ka esmu kvēla fantastikas cienītāja jebkurā mākslas žanrā, bet jo sevišķi literatūrā un kino.

Eh, cik var malt par politiku... Tāpat tajā līdz augusta vidum nekas prātīgs (pat vispār nekas) īsti nenotiks. Pamēģināšu pastāstīt jums kaut ko sadzīviskāku, bet varbūt pamācošu, pārdomas rosinošu. Varbūt ne...

Nupat Liesmā rakstīju par Valmieras 740 gadu jubilejas gājienu, kura vērotājs pats biju faktiski no pirmās līdz pēdējai minūtei, tāpēc ar tīru sirdsapziņu varu komentēt visu, kas un kā notika man pārredzamajā gājiena zonā – uz abām pusēm no Narvesen kioska.

Kad par nākamo Latvijas Valsts prezidentu tika ievēlēts nu jau bijušais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, valdīja vispārēja pārliecība, ka gaidāmas ievērojamas pārmaiņas valdošās koalīcijas sastāvā.

Lieldienu laikā Valmieras muzejā bija skatāma mākslinieka un ilggadējā Rundāles pils saimnieka Imanta Lancmaņa darbu izstāde, un, satiekot dzīvesgudro vīru, vilšus vai nevilšus gribējās Rundāles pili salīdzināt ar Versaļu – senas pilis, lieli dārzi...

Kad no dziesmotā lielpasākuma Rīgā svētku sajūta atgriezusies novados ar pilsētu pastāvēšanas gadskaitļu, rožu, riteņbraukšanas, ielu muzikantu vai citu skanīgu cildinājumu, neceļas roka kaut pusē zilbes rakstīt, ka šī vasara nav skaista.

Vasarās Latvija pārvēršas par svētku zemi.

Jaunais Valsts prezidents ir tik atšķirīgs no rāmā ārlietu ministra, ka šķiet pat gluži vai cita persona.

Valmiera ir skaista un saposta pilsēta, par to ikviens atkal var pārliecināties pats savām acīm.