Laikā, kad visiem apzinīgajiem Latvijas pilsoņiem vajadzētu intensīvi gatavoties 12. Saeimas vēlēšanām, ar milzu interesi pētot kandidātu priekšlikumus un ar sajūsmu dalīties iespaidos par kārtējo samazgu porciju, kuru pretendents uz augsto namu A uzgāzis uz galvas pretendentam B, plašsaziņas līdzekļu virsrakstos nonākusi pavisam cita tēma.
Esmu bezgala laimīgs, ka šāds turnīrs — Deivisa kausa izcīņas mačs Eiropas-Āfrikas 1. grupā starp Latvijas un Austrijas tenisa izlasēm — notiek Vidzemē. Tenisa tradīcijas vidzemniekiem ir pietiekamas, tomēr līdz šim Latvijas Tenisa federācijai plašāk zināmi reģioni bija tikai Rīga un Liepāja, kamēr mēs, vidzemnieki, kaut kur pa mežiem spēlējām... Šī vienlaikus ir arī atzinība Vidzemei par to, ka mēs varam izaudzināt spēlētājus Latvijas izlasei.
Kur paliek mūsu maksātie nodokļi? Tā vaicā tie, kas brauc pa bedrainiem ceļiem, sakot, ka lauž mašīnu. Tā saka tie, kuru bērni uzsāk studijas augstskolās, jo, ja nav izdevies tikt tā sauktajās budžeta vietās, tad vecākiem jādomā ne tikai par taupīšanu, bet jau par aizņemšanos. Taču vēl nesaprotamāka ir valsts attieksme, izvērtējot iedzīvotāju vajadzības veselības nozarē.
Ja mums būtu vairāk naudas, mēs būtu laimīgi, mēs slimotu mazāk, mazāk šķirtos, mums būtu vairāk bērnu un mēs dzīvotu ilgāk.
Premjerpartija cenšas uzjundīt medijos ažiotāžu ap sava «lācīša/lāčplēša» topošo amatu Eiropas Savienības valdībā, it kā tiešām runa būtu par kaut ko līdzvērtīgu olimpiskajai zelta medaļai vai «Oskara» kinobalvai.
Tai publikas daļai, kas ar teju izmisīgām cerībām jau labu laiku seko līdzi Latvijas ekspremjera Valda Dombrovska gluži vai amerikāņu kalniņiem līdzīgajām svārstībām ceļā uz Briseles varas vertikāli, vakardien ap pusdienlaiku beidzās gaidīšanas svētki. Tika oficiāli paziņots, ka mūsu valsts veiksmes stāsta īstenotājs ieguvis Eiropas Komisijas viceprezidenta amatu ar atbildību par eiro un sociālo dialogu.
Katrs, kam bijusi darīšana ar metināšanu vai kas tikai tās tuvumā stāvējis, labi zina, kas pēcāk notiek ar neuzmanīgu cilvēku spožās gaismas ietekmē. Ja acīs nonāk tā saucamie zaķīši, līdz ar tiem klāt ir arī apsārtums un neciešamas sāpes.
Viena no tēmām, kuru ar lielu entuziasmu mēdz piesaukt pretendenti uz nākamās Saeimas deputātu posteņiem, ir atbalsts vietējiem ražotājiem. Atsevišķu kandidātu ierosinājumi šajā virzienā vispār robežojas ar nezinātnisko fantastiku, kas gan nav nekas jauns. Vienlaikus nav šaubu, ka jautājums par atbalstu vietējiem ražotājiem, piemēram, valsts un pašvaldību iepirkumos, ir vairāk nekā aktuāls, jo Latvijas šā brīža likumdošana tām iestādēm un organizācijām, kuras tiešām vēlas izmantot vietējā kartupeļu audzētāja un galdnieka pakalpojumus, rada vairāk problēmu nekā priekšrocību.
Kad izaugsi liela, tu būsi māksliniece? Ne gluži māksliniece, es būšu advokāte, sacīja kāda maza meitene. Kas būsi tu? Es būšu laba restorāna pavārs. Nevis parasts pavārs, bet pats labākais. Kāpēc? Būs vairāk naudas, tad varēsim aizbraukt uz Losandželosu un spēlēt kazino.
Interesanti, vai Saeimas vēlēšanu rezultātus ietekmēs KNAB pretenzijas pret Latvijas valdības partijām? Pārmetumi piešķirto valsts budžeta līdzekļu nepareizā izmantošanā liek mums šaubīties, cik grāmatvedības lietās kompetentas tās spēj būt patiesībā.
Kā ainas no nereālas filmas šķiet nesen televīzijas sižets par 1. septembri Kijevā. Tajā mazam zēnam jautāja, par ko viņš grib izmācīties. Atbilde bija skarba: «Par gudru virsnieku, lai reiz patriektu krievus no Ukrainas.» Pieļauju, ja līdzīgu jautājumu uzdotu kādam zēnam Austrumukrainā, viņš savukārt atbildētu, ka grib izaugt par karavīru, kas reiz sakaus ukraiņus.
Nu gluži kā agrāk populārajā Jura Kulakova dziesmā — tā par savu sadzīvi Valmierā, Diakonāta ielā 3, saka kāds no šī skaisti renovētā nama īpašniekiem, uzsverot, ka arī viņu dzīves vietā diemžēl nākoties visai skarbi saskarties ar pēdējo gadu problēmu — daudzdzīvokļu namu īpašnieku un īrnieku attiecībām.
Viena no pēdējo dienu aktuālākajām tēmām pasaulē un arī Latvijā ir Krievijas bruņoto spēku neoficiāls iebrukums Ukrainas teritorijā, lai sniegtu palīdzību tās austrumu prokrieviskajiem separātistiem, kuri, pateicoties šai palīdzībai, gūst ievērojamus militāros panākumus. Paralēli runām par jaunām sankcijām pret Krieviju un diplomātiskas izejas no Ukrainas krīzes meklējumiem aizvien skaļākas kļūst to analītiķu un ekspertu balsis, kuri apgalvo — Kijevas un Rietumu neveiksmes šajā frontē saistītas ar nepareizu situācijas Krievijā novērtējumu.
Septembrī, nu jau mazbērnus uz skolu vadot, man atmiņā gadiem cauri skan sentimentāla, mūsdienām nemoderna, reti kur un kad vairs dziedāta dziesma: «Dar' man, tēvis, pastaliņas». Vārdu autors tai nav zināms, tādēļ daudzos krājumos tā pieteikta par tautasdziesmu. Pirms gadiem šī dziesma bija diezgan populāra.
Eiropā bailes no kara sēž dziļā zemapziņā kā nevēlams pagātnes arhetips. Otrā pasaules kara krāsmatu smārds vēl kairina nāsis. Eiropā savelk sašutuma grimasi vai pārvelk segu pār galvu, kad CNN raida ziņas no Irākas, Sīrijas vai Afganistānas. Tas nav pie mums, pie mums tā nekad nenotiks. Kāds karš, kad jāmaksā hipotēka, jāskuj mauriņš, jāslimo par realitātes šova zvaigznēm vai jāuzlādē i-pods! NATO vairodziņš virs galvas, policijas telefons ārkārtas zvaniem, signalizācijas uz logiem un dubultā atslēga durvīs. Droši.
Nule kā Valmierā stājušies spēkā jauni saistošie noteikumi, kas nosaka nodevas iekasēšanas kārtību par suņu turēšanu pilsētas teritorijā. Tātad, ja jums ir četrkājainais draugs, turpmāk viņš jums izmaksās 12 eiro gadā. Divi suņi — 24 eiro, trīs — 36 eiro utt.
Vietējo preču patēriņa veicināšanas kampaņa, visticamāk, nespēs būtiski mazināt pārtikas ražotāju problēmas, ko rada Krievijas noteiktais embargo. Taču Latvijas sabiedrībai tā ir vērtīga iespēja uzveikt sava bezspēka apziņu, tagad noraugoties, kā Kremlis turpina padziļināt konfliktu ar Eiropu un Rietumiem, neizbēgami izraisot jaunu savstarpējo sankciju vilni.
Likteņa ironija: laikā, kad Eiropas Savienības un Krievijas domstarpību dēļ abu pušu pieņemtās sankcijas un bargie embargo dod triecienu pēc trieciena Latvijas eksporta tirgum un valdība, lai atbalstītu vietējos ražotājus, iedzīvotājus aicina izvēlēties Latvijas preci, uzņēmumus Laima, Staburadze, Staburadzes konditoreja un Gutta savā īpašumā iegādāties izvēlējusies Norvēģijas kompānija Orkla, kurai jau 10 gadus pieder konservu ražošanas uzņēmums Spilva un uzkodu ražotne Latfood, ko tautā pazīst pēc iedzīvotāju iecienītajiem Ādažu čipsiem.
Savulaik šo rindu autoram bija studiju biedrs no Kurzemes puses, kura aizraušanās ilgus gadus bija tolaik populārais kultūrisms, jeb vienkāršoti – muskuļu audzēšana harmoniskas miesas un gara uzturēšanai. Puisis ar labiem panākumiem pat piedalījās diezgan augsta līmeņa sacensībās, lai gan šis sports viņam bija tikai vaļasprieks. Jau studiju laikā viņš atvēra savu nelielu uzņēmumu kādu tur pakalpojumu sniegšanai un, cik zināms, ar panākumiem to vada joprojām, cita starpā būdams inteliģents un labestīgs cilvēks, jo miesas gabarītiem ar šīm īpašībām nav nekādas saistības.
Politika ir koncentrēta ekonomika, tāda biznesa esence. Politiskās laivas šūpošana daudziem biznesa cilvēkiem nozīmē grūtības, zaudējumus vai pat bankrotu. Dažiem uzņēmējiem politiskās pārmaiņas ir jaunu iespēju laiks un fantastiskas peļņas gūšanas brīdis.