Svētku dienas, Eirovīzijas un hokeja kaislības it kā bija pieklusinājušas apsūdzību un pārmetumu gūzmu, kas aprīļa nogalē izskanēja par politisko partiju apvienības «Jaunā Vienotība» it kā slēptu priekšvēlēšanu aģitāciju, pārkāpumiem partijas finansēšanā un pat pirms gadiem pieļautiem likumpārkāpumiem vēlēšanās.
Ak tu tētīt, cik bagāta bija nupat aizgājusī nedēļas nogale! Kā ātrvilcienā aizjoņoja lielāki un mazāki notikumi novadā, Latvijā, Eiropā un pasaulē, nemaz nerunājot par katra personīgās dzīves prizmu, caur kuru redzam visu apkārt notiekošo.
Pirms 8. jūnija vēlēšanām valstsvara un ar to – kaut vai savas pilsoniskās atbildības dēļ – saistītie ekonomikas eksperti cenšas pārliecināt skeptisko sabiedrību, ka ar Latvijas labklājību viss ir daudzmaz kārtībā.
Agrāk man likās, ka pietiek, ja zinu tikai angļu valodu, lai justos ērti ceļojot, bet tagad, jo vairāk izbraucu no valsts, jo vairāk saprotu, ka ir nepieciešamas arī krievu valodas zināšanas.
Pirms nepilnām divām nedēļām Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Likumā par budžetu un finanšu vadību, atbilstīgi kuriem finanšu ministram tika piešķirtas tiesības iegādāties valsts kapitālsabiedrību fiksēta ienākuma vērtspapīrus jeb obligācijas.
Ziņa par slavenības nāvi, aicinājums izlasīt rakstu par nepatikšanām, kas skārušas vienu vai otru sabiedrībā pazīstamu cilvēku, jau ilgstošu laiku ir neatņemama krāpniecisku kampaņu sastāvdaļa.
Nupat apritēja divdesmit gadi, kopš Latvija tika uzņemta Eiropas Savienībā un NATO.
Šoreiz valsts neatkarības atjaunošanas svētkiem fonu veido divdesmitgade, kopš esam, neslēpšu ļaunu ironiju, «ļāvuši sevi iekalt Briseles važās».
1. maijs ir īpaša diena mūsu kalendārā, jo tajā minēti divi atzīmējami notikumi.
Iespējams, netrāpījās man šogad nule aizvadītajā svētdienā vai arī vakarrīt ziņās informācija, cik atkal kārtējās Lielās Talkas laikā pa visu Latviju savākts maisu ar atkritumiem.
Kādam droši vien šķiet, ka Saeimas Nacionālās apvienības frakcijas pretenzijas, kauninot vadošu ZZS deputātu Hariju Rokpelni par sevis apmelošanu, ir tukša «matu skaldīšana».
Krievu valodu kā otro svešvalodu apgūst gandrīz pusē Latvijas skolu, un lielā daļā šo skolu krievu valoda ir arī vienīgā alternatīva, ko bērnam mācīties, kad ceturtajā klasē otras svešvalodas apguve jānodrošina.
Latvijā pastāv tāda organizācija kā Publiskās atmiņas centrs. Iespējams, ne pārāk zināma, taču ļoti noderīga – galvenokārt tādēļ, ka atgādina mums par cilvēkiem, kuri sadarbojušies ar svešām varām.
Manā skolas laikā neviens netika mācījis un stāstījis, kā jāuzvedas kādā pasākumā, koncertā, teātra izrādē, tagad zinu, ka to arvien biežāk māca skolās.
Pēc Valsts kontroles nopietnajiem pārmetumiem par Krišjāņa Kariņa dārgajiem komerclidojumiem un vēl dažādiem citiem it kā nesmukumiem bijušā ārlietu ministra un viņa komandas darbībā varēja domāt, ka nākamā ārlietu ministra ievēlēšanu opozīcijā esošie deputāti mēģinās izmantot, lai Evikas Siliņas valdību sašūpotu vai pat veiksmīgu sarunu vai intrigu rezultātā vispār nošūpotu.
Šodien, 23. aprīlī, kalendārā ierakstīta Ūsiņa jeb Jurģa diena. Kurš normāls cilvēks gan spļaus acīs seniem ticējumiem un būs tik pārdrošs, lai teiktu, ka tās visas ir veco laiku muļķības!
Krišjānis Kariņš nu ir pavisam pametis valdību, taču viņa laikos – īpaši otrajā valdībā – ieviestais kurlums pret sabiedrības viedokli padziļinās ar pilnu jaudu.
Valmieras daudzdzīvokļu namu kvartālā četrstūrī starp Kārļa Baumaņa – Georga Apiņa un Rīgas – Beātes ielām šopavasar daudzām mājām uz sienām parādījušies krāsaini zīmējumi, kas tapuši, izmantojot krāsu baloniņus.
Pagājušajā nedēļā Eiropas Savienības (ES) Vispārējā tiesa pieņēma lēmumu, ka nav pietiekama pamatojuma Krievijas miljardieru Pjotra Avena un Mihaila Frīdmana iekļaušanai ES sankciju sarakstos.
Pievakare. Parastas darbdienas beigas. Diena kā diena, bet varbūt tā ir viena no tām, kad tālrunī konta papildināšanās signāls algas dienā kā ņiprs zvaniņš apliecina dzīves kursa pareizo virzienu.