Viedokļi

Piedod, mīļais lasītāj, bet nekādi nevaru nociesties, atkal nepievērsis Tavu uzmanību «kultūras ministres» izdarībām. Diemžēl viņas manevri ir pārāk tipiski moderno latvju politiskajai kultūrai jeb, precīzāk, «kultūrai».

Skolotāji atkal briest streikam. Prasīt lielākas algas, protams, ir loģiski, taču šoreiz gribu parunāt par to, ko skolotājam, ja viņam skološana ir sirdslieta, nevis smags slogs iztikas nodrošināšanai, manuprāt, nāktos darīt arī bez papildus samaksas, gan personiski pašapliecinoties, gan rosinot kādu papildus latiņu ārpus obligātā pārvarēt arī saviem audzēkņiem no sākumskolas sīkaļām līdz pat bārdainiem vidusskolēniem.

Aizbildinoties ar aizņemtību jaunās valdības veidošanā, Krievijas prezidents Vladimirs Putins izlēmis šīs nedēļās beigās nepiedalīties G8 valstu līderu sammitā ASV prezidenta rezidencē Kempdeividā, deleģējot uz turieni eksprezidentu, pašreizējo premjeru Dmitriju Medvedevu un tādējādi ar savu rīcību liekot pasaules varenajiem saprast, ka vismaz turpmākajā sešgadē Krievija noskaņota politiskajā arēnā diktēt savus noteikumus. Putins nemaz neslēpj, ka Krievijas ģeopolitiskās intereses saistās joprojām ar Austrumeiropu un augošajām ekonomikām Ķīnā, Brazīlijā un Indijā, un asi kritizē ASV un NATO darbību, kas acīmredzot jūtami kavē īstenot šos plānus.

Cita par citu radikālāku kreiso politiķu uzvaras gājiens vairākās Eiropas valstīs (un prognozējams triumfs vēl virknē citu) ir licis sarosīties arī mūsu pašmāju politiķiem un politisko notikumu apskatniekiem. Galvenā vēsts, ko cenšas Latvijas iedzīvotājiem pateikt mūsu politiskā elite, ka radikalizējušies kreisie — tas ir slikti, un cik labi, ka pie mums tādu nav. Atsevišķos gadījumos tiek iets vēl tālāk, piedēvējot, piemēram, franču, itāļu vai grieķu kreisajiem radikāļiem Staļina, Mao Dzeduna un Pola Pota noziegumus, lai gan pirmajiem ar pēdējiem kopīga ir tikai daļa ideoloģijas, nevis politiskās cīņas metodes.

1934. ga­da 15. mai­jā Lat­vi­jā ti­ka iz­da­rīts valsts ap­vēr­sums. To īs­te­no­ja skait­lis­ki ne­lie­la po­li­ti­ķu un mi­li­tār­per­so­nu gru­pa Kār­ļa Ul­ma­ņa va­dī­bā. Ti­ka at­lais­ta Sa­ei­ma, val­stī iz­slu­di­nā­ja ka­ra stā­vok­li, aiz­lie­dza vi­sas po­li­tis­kās par­ti­jas. Ap­cie­ti­nā­ja ap­tu­ve­ni 2000 cil­vē­kus, ku­rus pēc ne­il­ga lai­ka at­brī­vo­ja. Bi­ja bei­dzies de­mo­krā­tis­kās Lat­vi­jas laiks, tā vie­tā nā­ca «au­to­ri­tā­rā va­do­nī­bas valsts». Ta­ču tie­ši šis laiks sa­bied­rī­bas at­mi­ņās ie­gā­jis kā «Ul­maņ­lai­ki», lai gan K. Ul­ma­nis po­li­ti­kā dar­bo­jās jau kriet­nu lai­ku ie­priekš.

Par Lī­gat­nes me­žos iz­spru­ku­šās lā­ce­nes no­šau­ša­nu ti­ka ie­ro­si­nā­ta kri­mi­nāl­lie­ta, bet vi­ņas ko­pē­ju mie­ri­nāt so­lī­jās pats Valsts pre­zi­dents. Vi­des aiz­sar­dzī­bas un re­ģi­o­nā­lās at­tīs­tī­bas mi­nistrs per­so­nis­ki at­skai­tī­jās žur­nā­lis­tiem par di­vu ci­tu dzīv­nie­ku no­gā­dā­ša­nu uz pa­gai­du mīt­ni. At­vai­no­jiet, mums ša­jā val­stī tie­šām vairs ci­tu pro­blē­mu nav?

Lat­vi­jā ie­ra­du­šies re­vi­zo­ri — starp­tau­tis­ko aiz­de­vē­ju pēc­uz­rau­dzī­bas mi­si­ja. Prem­jers Val­dis Dom­brov­skis, kā iz­klau­sī­jās va­kar­rīt in­ter­vi­jā LNT, šo­reiz cie­mi­ņus gai­da te­ju ar at­po­gā­tu krek­la aug­šē­jo po­dzi­ņu: bu­dže­ta mēr­ķi pil­dās ar uz­vi­ju, Ei­ro­pas Ko­mi­si­jā kon­ver­ģen­ces pro­gram­ma, kur šo­gad bu­dže­ta de­fi­cīts plā­nots 2,1 % un nā­kam­gad 1,4 % no IKP, jau ie­snieg­ta. Esam gan­drīz šo­ko­lā­dē!

Šo­dien, 9. mai­jā, Lat­vi­jā ofi­ci­ā­li tiek at­zī­mē­ta... vis­ti­ca­māk, ka ne­uz­mi­nē­jāt — ne­vis kā­da tur Uz­va­ras die­na, kas ir ofi­ci­ā­li svēt­ki Krie­vi­jā un vēl vir­knē bi­ju­šo pa­dom­ju re­pub­li­ku, vai Na­cis­ma sa­grā­ves die­na un pie­mi­nē­ti Ot­rā pa­sau­les ka­ra upu­ri — Ei­ro­pā un ASV šim no­lū­kam ir pa­re­dzēts 8. maijs, bet gan Ei­ro­pas die­na. 1950. ga­dā tie­ši ša­jā da­tu­mā Pa­rī­zē to­rei­zē­jais Fran­ci­jas ār­lie­tu mi­nistrs Ro­bērs Šū­mans starp­tau­tis­ka­jai pre­sei no­la­sī­ja de­kla­rā­ci­ju, ku­rā Fran­ci­ja, Vā­ci­ja un ci­tas Ei­ro­pas val­stis ti­ka ai­ci­nā­tas ap­vie­not sa­vu og­ļu un tē­rau­da ra­žo­ša­nu kā «pir­mo pa­mat­ak­me­ni Ei­ro­pas fe­de­rā­ci­jas iz­vei­dē». Miers un maijs, og­les un tē­rauds.

Ap­rī­ļa bei­gās Fi­nan­šu mi­nis­tri­ja nā­ca kla­jā ar pie­dā­vā­ju­mu par no­dok­ļu sa­ma­zi­nā­ju­mu tu­vā­kā ga­da lai­kā — tā pie­dā­vā no ga­da vi­dus par 1% (no 22% uz 21%) sa­ma­zi­nāt pie­vie­no­tās vēr­tī­bas no­dok­li (PVN), bet no 2013. ga­da 1. jan­vā­ra — par 1% (no 25% uz 24%) sa­ma­zi­nāt ie­dzī­vo­tā­ju ie­nā­ku­mu no­dok­li (IIN) un pa­lie­li­nāt ne­ap­lie­ka­mo mi­ni­mu­mu no 45 la­tiem līdz 60 la­tiem. Šo ie­ro­si­nā­ju­mu at­bal­sta arī prem­jers Val­dis Dom­brov­skis, bet pirms ga­lī­go lē­mu­mu pie­ņem­ša­nas tiek so­lī­tas pla­šas dis­ku­si­jas — tās jau sā­ku­šās, jo pie­dā­vā­jums tiek vēr­tēts ne­vien­no­zī­mī­gi un rai­sa vai­rā­kus jau­tā­ju­mus.

Zie­do­ņa laiks ir tiešs at­spulgs tām gai­ša­jām do­mām un jū­tām, ku­ras iz­dzī­vo­jām pirms 22 ga­diem, kad Lat­vi­ja pa­slu­di­nā­ja sa­vu ap­ņē­mī­bu at­kal kļūt par ne­at­ka­rī­gu un pat­stā­vī­gu val­sti. Pa­gā­jis ilgs laiks kopš vi­su tau­tu ap­tve­ro­šās ei­fo­ri­jas un ban­go­jo­šo ce­rī­bu brī­ža, ga­du ri­tē­jums bū­tis­ki pār­vei­do­ja gan mūs, gan mū­su cel­to Lat­vi­ju, to­mēr līdz ar pa­va­sa­ra zie­diem un put­nu dzies­mām lat­vie­šu sir­dis uz­jun­da lep­nas at­mi­ņas par to­rei­zē­jo ap­ņē­mī­bu, la­bes­tī­bu, gai­šu­mu.