Valmierietis

DAINA SIRMĀ. Valmieras Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Ata Kronvalda prēmijas (to piešķir par audzēkņu izciliem sasniegumiem) laureāte. Par savu pirmo un pagaidām vienīgo dzejoļu krājumu Kailsals kā spilgtāko debiju 2012. gadā ieguvusi Literatūras gada balvu un šovasar kļuvusi par Gada valmierieti — par izciliem panākumiem literatūrā un nesavtīgu darbu latviešu valodas un literatūras popularizēšanā.

Vīrs Aivars Sirmais ir ZAAO valdes priekšsēdētājs, Sirmo ģimenē izaudzināti dēli Mārtiņš un Dāvis, meita Māra.

Dikļupītē skalotais zelts — šī krāšņā metafora ir no Dainas Sirmās dzejas.

Ronalds Briedis par Kailsalu: — Tā ir izteikti intīma un personiska dzeja, mīlestības un sevis meklējumu iedvesmota, un tajā pašā laikā nepamet izjūta, ka caur varones personību vienlaikus margo arī mūsu vēsture un tautas likteņgaitas. Nacionālās identitātes veidošanās laiks un ar to saistītie etnogrāfiskie motīvi ienāk 21. gadsimta sākuma latvietībā no to autentiskajiem pirmavotiem un joprojām saglabā savu suģestējošo pievilcību.

Viņas ir četras. Savas valstības — Valmieras muzeja Pilskalna mājas  saimnieces. Muzeja krājuma nodaļas vadītāja Indra Vīlistere, krājuma glabātuves speciālistes Indra Bērziņa, Maiga Fadejeva un Vita Bašķe, kurai uzticēta arī ārstniecības un garšaugu dārziņa aprūpe.

Nojumītē uz galda greznojas dzintaraini ķekari. Izrādās, ka vīnogas Latvijā audzē daudzi, un šajā karstajā vasarā raža padevusies īpaši laba. Mājas saimnieks ANDRIS ĒRMANIS stāsta: gan paši paēduši, gan sulu ziemai izspieduši. Kaut kas taču arī vēderam jāsagādājot, no skaistuma vien paēdis nebūsi, tāpēc pie mājas tiek kopts arī neliels sakņu dārziņš, pie tam stingri ievērojot augu seku — viengad visu bīdot uz priekšu, nākamajā gadā atpakaļ.

LĪGAS ŠMITES dārzam tikai piektā vasara, un, vadoties pēc pieredzes, tas ir tikai pats sākums, jo dārziem piemīt tāda neizskaidrojama īpatnība — tie katru gadu mainās.

Ar priesteri Lauri Malnaču runājām vairākas stundas. Ja būtu jāuzraksta īsa šīs sarunas anotācija, tā skanētu: grāmatu grāmata ir Bībele. Patiesa vērtība. Tā nav dāvāta konfesijām, bet ticīgo kopienai. Arī neticīgajiem, lai varbūt par tādiem kļūtu. Un baznīca nav celta katoļiem, luterāņiem, bet cilvēkiem. Kristiešiem, ticīgajiem, arī neticīgajiem. Lai ienāktu, tajā paliktu un paļautos. Lai nonāktu līdz sajūtai: ticu uz Kristu. Lielākā mūsu iespēja ir izvēlēties Dieva svētību.

Pirms gada LINDA SAULĪTE izveidoja pirmo digitālo žurnālu Latvijā un kļuva par vienu no digitālo mediju celmlauzēm Latvijā. Linda žurnālu «LILLÁ» raksturo kā zilā un sarkanā, sievišķā un vīrišķā, digitālā un reālā saplūšanu vienā. Digitālais žurnāls ir ilgu gadu lolojums, bet sapnis par to radies jau vidusskolas laikā, kad Linda mācījās Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā, toreizējā Valmieras 4.vidusskolā.

Rīdziniece Arta Hincenberga lepojas, ka reiz bijusi īstena valmieriete. Pirmā izglītība iegūta Jaunburtnieku pamatskolā, tad pabeigta Valmieras 1. vidusskola (1992). Pašlaik, tātad gadus divdesmit pēc skolas beigšanas, Arta strādā AS Latvijas Balzams par eksporta projektu vadītāju.

Kas tie dārgumi? Valmieras vēsture. Un tos glabā, protams, muzejnieki. Visi 730 gadi — un varbūt gan tālāk, gan plašāk — ir viņu darba, interešu un, ja var tik skaļi teikt, arī mīlestības objekts.

Līdz pilsētas svētkiem, 730. gadskārtu gaidot, vēl bija pāris nedēļu. Todien, kad ar fotogrāfu pabijām muzejā, bija klāt visi darbinieki, arī tie, kas vasaras atvaļinājumā, — Indrai Bērziņai tika jubilejas puķes un bučas. Svinēja kā ierasts — visi kopā, tomēr arī todien darbs turpinājās. Vēlāk jautājām muzejniekiem: ko viņiem nozīmē pilsētas vēsture un pašu darbs tajā?

DIĀNA ZILBERTE. Valmieras Valsts ģimnāzijas direktora vietniece izglītības jomā un ekonomikas skolotāja.

— Esmu dzimis, audzis un skolojies Ogrē, bet pēc tam divus gadus dienējis armijā. Uzskatu – tas ir mīnuss, ka jauniešiem tagad nav jādien. Vismaz sešus mēnešus, kā tas ir Skandināvijas valstīs, vajadzētu apgūt pamatzināšanas savas valsts aizsardzībā. Man, arī tajos laikos brīvi domājošam jaunietim, kas sportoja un darīja visu, ko jaunieši tādā vecumā dara, dienests bija laba dzīves skola, pēc tam bija daudz lielāka vēlme mācīties. Pabeidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības un mežrūpniecības fakultāti, Ogrē nepilnus trīs gadus nostrādāju par mežizstrādes meistaru — apmācīju cilvēkus darbam mežā. 1982. gadā sāku strādāt Mazsalacas MRS Burtnieku mežniecības Cempu apgaitā, — ar faktiem no biogrāfijas sākam sarunu ar Valmieras jauno, vienlaikus ilggadējo mēru INESI BOĶI.