Valmierietis

SANITA NOVOŽILOVA. Valmieras vakara (maiņu) vidusskolas bioloģijas un ķīmijas skolotāja.

Jau drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas cilvēkos pamazām radās un stiprinājās interese par savas dzimtas saknēm. Nacionālā pašapziņa vairs nebija izravējama, un līdz ar to arī dzimtas koku pētīšana gājusi plašumā. Daudziem tā vainagojusies ar vienam kokam piederīgo atvašu apzināšanu un kopā saaicināšanu, citi apmierinājušies ar iespaidīgiem, krāšņi noformētiem zīmējumiem vai tabulām. Pēdējos gados visu procesu atvieglojušas jaunās tehnoloģijas, internetā var atrast ne tikai senās baznīcu grāmatas vien: portāli pilni ar iespējām!

ILGVARS ĀBOLS ir viens no cilvēkiem, kas stāvējis pie Vidzemes Augstskolas šūpuļa. Pateicoties tai, viņš pirms septiņpadsmit gadiem kļuva par valmierieti.

Nemanot klāt ir marts – mīlestības un pavasara mēnesis. Saule mūs silda, katrā no mums straujāk sāk sisties sirds, katra diena liekas skaistāka, cerīgāka. Imants Ziedonis rakstījis: tad apstājas laiks, un tā ir mīlestība, jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas... un tas ir tas skaistākais – ka mīlestība neprot skaitīt.

Šodienas Zelta pāris Matilda un Jānis Kravaļi to ir piedzīvojuši.

INESE RAMUTE gandrīz vienmēr ir skrējienā. Notvert viņu var starp mēģinājumu teātrī un traukšanos uz Viesturskolu, reizēm tāpat uz ielas apstādinot. Viņa patiešām visu pagūst — iet pedagoģijas kursos, iestudēt izrādi skolā, sagatavot desmitiem etīžu, ja režisors to prasa, piedalīties seriālā, ja pasauc. Tikt galā ar māju un ģimeni. Un, ja nu tomēr gadās kāds brīvs brīdis, pati uz savu roku kopā ar kolēģi dabūt gatavu ārpusplāna izrādi mazuļiem. Jo, redz, palikušas nerealizētas ieceres. Viss svarīgākais tomēr grozās ap Valmieru un teātri.

Mūžam sportiskā Ausekļa Ābeles soli var piebremzēt gadi, bet sportisko garu tiem izdzēst grūti. Janvāris īstenā valmierieša dzīvē ir īpašs mēnesis — 15. datumā kopā ar sievu Valiju svinēta laulības 58. gadadiena, bet dienu vēlāk — Ausekļa 85. dzimšanas diena.

EGONS ZIEDIŅŠ lielāko mūža daļu veltījis savai profesijai, kas vienlaikus ir arī hobijs — vācu valodai. Otrajā pasaules karā iesaukts leģionā. Sarakstījis vairākas mācību grāmatas. No saviem astoņdesmit septiņiem gadus septiņdesmit pavadījis Valmierā.

Daudz saviļņojošu brīžu bija mūsu Dziesmu svētku Goda diriģenta, Kocēnu pamatskolas skolotāja un pārziņa (1941. — 1943. gadā) un ilggadēja labvēļa Roberta Zuikas 100. dzimšanas dienas sarīkojumā Kocēnu kultūras namā.

2012. gada Latvijas labākais treneris mani uzņem savā kompaktajā ģimenes ligzdiņā Stacijas ielā. Kamēr sieva Līga ar abiem mazajiem devusies pastaigā, IVO LAKUČS vēlreiz izbrauc savu ceturtdaļgadsimtu garo BMX trasi.

Par visādām koka pārstrādes un apstrādes padarīšanu vēsturiskām atklāsmēm — vismaz par laiku no 20. gadsimta sākuma līdz Otrajam pasaules karam — Valmieras vēsturē krietni vien knapāk kā par dārzkopju lietām. Gads skrien skurstenī, un tāpēc laika sēdēšanai arhīvos pagaidām neatliek, bet vēstules un telefona zvanus no pirmo ulmaņlaiku Valmieras kokamatniekiem pagaidām neesmu saņēmis... Ceru, ka tādi tomēr būs!