Tūrisms un daba

Kad rudens  Latvijas dabas ainavas izkrāso neiedomājamākos toņos, ar izteikti taisnām līnijām tajās atkal  iezīmējas  baronu un muižkungu  atstātais mantojums — alejas. Tās stādītas uz muižām, medību pilīm un šodien pat vairs  neizskaidrojamām vietām. Ar  alejām Latvijā savā laikā ienāca  dažādas svešzemju koku sugas. Tā vai cita iemesla dēļ (sevišķi gados, kad aleju stādīšana vairs tikpat kā nenotiek) 60 no senajām alejām ir ieceltas dabas pieminekļu kārtā.  Tuvējie (bijušajā Valmieras rajonā) šādi dabas pieminekļi ir Bauņu muižas aleja, Dikļu muižas aleja, Lizdēnu lapegļu aleja, Mazsalacas Parka ielas aleja, Podzēnu aleja, Rencēnmuižas ozolu aleja.

Trešdien, 26. septembrī, plkst. 18.30 Valmieras Tūrisma informācijas centrs aicina uz Ceļotāju stāstu vakaru, kur apmeklētājiem būs iespēja domās aizceļot uz vienu no Eiropas mazāk zināmajiem reģioniem — Balkānu valstīm. Balkānu valstu savdabīgo pievilcību atklās un savā ceļojumu pieredzē dalīsies aizrautīgais ceļotājs un pasākumu organizētājs Kārlis Melngalvis.

Spānijas kailgliemezis ir ierindots starp simts visinvazīvākajām (vietējās sugas apdraudošajām) svešzemju sugām Eiropā. Tas ir lauksaimniecības kaitēklis, starpsaimnieks vairākām parazītu sugām, apdraudot suņu un kaķu veselību.

Kaut dažas  siltās dienas  nepavadīt pie jūras būtu liela apgrēcība. Bet man vēl lielāka apgrēcība ir dienu vadīt, bezdarbīgi guļot kāpās. Es parasti iedegumu ķeru, dodoties gar jūru pagarās pastaigās. Tā nu nesen devos uz Randu pļavām. Tur jau vairākas reizes esmu bijis pavasara un rudens putnu vērošanas ekskursijās (ornitologiem te izdevies diennaktī novērot pat 114 dažādu sugu putnus), bet tagad biju nolēmis  nesteidzoties palūkoties arī uz citām, tikai šeit sastopamām  augu un dzīvās valsts vienreizībām, kā arī jūras krasta īpatnējiem veidojumiem.

Tā vien rādās, ka daudzu jo daudzu tīkamā nodarbe sēņošana šopavasar un laikam gan arī rudenī pārlieku lielā sausuma un karstuma dēļ tikpat kā izpaliks. Kā vēsta interneta portāls senes.lv, kas nu jau vairākus gadus apkopo sēņotājiem interesējošu informāciju, kaut cik vērā ņemamā daudzumā, lai būtu vērts sākt sēņot, šur tur ir saaugušas gailenes. Turpretī bekas un ierastās lapiņsēnes, var pat teikt, kā lielu izņēmumu tikai dažam ir palaimējies nejauši uziet. Arī tagad, kad dažs lietus mākonis sāk šur tur Latviju pārstaigāt, ļoti aizrautīgajiem sēņotājiem, kas tomēr cer pie sēnēm tikt, acīmredzot ir ļoti rūpīgi jāizpēta laika ziņas, kuros novados, cik intensīvi pirms nedēļas vai pat ilgāka laika ir kaut cik nopietni lijis, jo sausā mežā uz ierastām sēnēm cerēt ir veltīgi.

Kad kailām kājām var mežā iet

Varbūt nedaudz pārspīlēšu, bet ar diezgan lielu pārliecību ieteikšu, ka šī karstā vasara ir visatbilstošākā, kad ekstrēmu izjūtu cienītāji var doties pastaigā pa mežu, pat purvu kailām kājām, ar ļoti mazu iespējamību saņemt čūskas kodumu. Kā zināms, zīdītājiem un putniem, kurus saucam par siltasiņu dzīvniekiem, ir spēja diezgan efektīvi regulēt savā organismā siltuma uzņemšanu un atdevi, tādēļ tie spēj regulēt saviem ķermeņiem vajadzīgu temperatūru, ko tikai ārkārtējās situācijās ietekmē apkārtējā vide. Turpretī čūska ir tā sauktais aukstasiņu dzīvnieks, kas sava ķermeņa temperatūru spēj noturēt tikai tādu, kāda tā ir apkārtējā vidē. Tad nu izrādās, ka 30 grādi jau ir temperatūra, kas mūsu platuma grādos dzīvojošām čūskām vairs gauži nepatīk. Šāda karstuma pārciešanai tās meklē ēnainu vietu, ielien kaut kur dziļāk, tuvāk zemes vēsumam.

Popularizējot Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta (ZBR) dabas un kultūras vērtības un svinot tā dibināšanas 20. jubileju, 26. — 27. augustā norisināsies ZBR pirmās Ceļotāju dienas. Tās organizē Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar ZBR teritorijas uzņēmējiem un pašvaldībām, aicinot ikvienu interesentu pārgājienos, velobraucienos, ūdenstūrisma aktivitātēs, ekskursijās un degustācijās iepazīt kopumā astoņus ZBR teritorijā esošos novadus: Alojas, Burtnieku, Kocēnu, Mazsalacas, Rūjienas, Naukšēnu, Strenču un Valkas novadu.

Daudziem no mums, gluži kā populārās grāmatas varonim Vinnijam Pūkam, ir ļoti vienkāršota atziņa: «Ar bitēm jau nekad neko nevar zināt.» Sarunā ar bitenieci SANTU BIĻINSKU gan secināju, ka drīzāk daudzi cilvēki neko skaidri nezina par savām attiecībām ar bitēm, par šo čaklo dzīvo radību neaizstājamību dabas daudzveidības saglabāšanā. Bites cauri gadu tūkstošiem ir izveidojušas, savos gēnos un instinktos saglabājušas tādas dabas pazīšanas gudrības, precīzu savas rīcības motivāciju, ka cilvēkiem atliek vien no viņām to visu vēl mācīties, saprast, ko un kā bites zina.

MATIJS BABRIS ir piedzīvojumu meklētājs un uzņēmuma Movement Spontaneous (tulk. kustēties spontāni) līdzdibinātājs. «Mēs taisām tādus pēkšņos piedzīvojumus, dažkārt arī plānotos, bet galvenais fokuss ir nevis uz piedzīvojumiem, bet to īstenošanas metodi,» dalās jaunietis, kas iepriekšējā vakarā ar draugiem bija devies neplānotā pārgājienā no Cēsīm uz Āraišu ezerpilīm. «Stāsts ir par to, ka nav nekādu attaisnojumu tam, lai neveidotu sev piedzīvojumiem bagātu dzīvi, jo arī vakarā vai pat naktī vienmēr pēkšņi var doties pārgājienā.» Sarunu festivālā LAMPA Matijs iepazīstināja ar sešiem padomiem, lai būtu vienkāršāk doties piedzīvojumos.

Vasaras vidū vadīt dienu Vaidavas pagasta «Silkalnos» pie augu un it sevišķi ārstniecisko augu lieliskas zinātājas Zeltītes Kavieres ir zaļām pārdomām pilns piedzīvojums jebkuram, kurš grib pēc iespējas vairāk dzīvot saskaņā ar dabas likumībām, turēt sevi veselīgu ar tām veltēm, kas dabiskas ir dabā. Šādu iespēju būt «Silkalnos» uz pārrunām un praktiskām nodarbībām augu tēju, tinktūru, sīrupu gatavošanā nu jau vairākus gadus seminārā «Meža nekoksnes resursi, to izmantošana» piedāvā SIA «Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs» vecākais mežsaimniecības konsultants Ziemeļvidzemē  Andris Vīrs. Viņš atzīst, ka Latvijā, kopjot un audzējot mežus, vēl pārāk maz izmanto iespēju no meža gūt peļņu ne tikai ar koksni, bet arī kaut vai tajā vācot ārstnieciskos augus.