Brīvības un gaismas zagļi
Radioraidījumā dzirdēju kādas mammas sašutumu par to, ka krievu valodu kā otro svešvalodu skolās joprojām māca pēc grāmatām, kur minēts: «Krievija ir skaistākā valsts pasaulē! Draudzīgi ir tās cilvēki! Mēs lepojamies ar galvaspilsētu Maskavu!»
Tulkoju no krievu valodas, jo mana reiz apgūtā svešvaloda arī ir krievu valoda. Pati valoda jau jāliek mierā, jo tā nav vainīga, ka tajā runājošie ir sevi padarījuši par pasaules izraidītajiem.
Sibīrijas skaudro dzīvesstāstu, izsūtīto latviešu likteņstāstu dokumentāliste Dzintra Geka teikusi, ka Krievija bija normāla vien deviņdesmito gadu sākumā un «tas bija pavisam īss gaismas mirklis». Režisorei, kura stāstījusi par deportācijām un to sekām, jau pāris gadus ir liegts iebraukt Krievijā, bet sāpīgākais, ka Sibīrijas ciemos, kur reiz dzīvojuši izsūtītie, kur uz mūžiem būs viņu atdusas vietas, vietējos cilvēkus skaudri mainījis Kremļa režīms.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv