21. Septembris, 2019
Vārda dienu svin: Matīss, Modris, Mariss

Baltijas ceļa vēstījums

Reģistrēties, lai varētu balsot
 
Baltijas ceļa vēstījums

Laika distancē pat lieli notikumi izgaismojas, paliek cilvēku atmiņās un pēc tam jau arī vēsturē ar daudz dziļāku notiekošā vērtējumu nekā tajā dienā, stundā, kad paši esam šim notikumam klāt, to veidojam. Tā tas neapšaubāmi ir arī ar Baltijas ceļu. Pirms 30 gadiem, kad ap 2 miljoniem Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju, neviena nepiespiesti, vien Atmodas noskaņu un iespēju aicināti, vienoti nostājās turpat 700 kilometrus garajā ierindā, neviens pat nevarēja iedomāties, ka pēc 20 gadiem šis pasākums tiks ierakstīts UNESCO «Pasaules atmiņas» starptautiskajā reģistrā kā triju tautu vienota, nevardarbīga savas gribas izpausme. Daudzi būtiski, pat traģiski notikumi vēl sekoja PSRS un arī Baltijas valstīs, bet Baltijas ceļš jau 1989. gada 23. augustā vairuma cilvēku apziņā bija mūsu valstu reāls ceļa sākums atpakaļ Eiropas valstu saimē. Šāda noskaņojuma tā laika liecinieks ir arī «Liesmā» 1989. gada 26. augustā publicētais Māras Rones raksts «Uz Eiropas sliekšņa», kurā stāstīts par šo dienu pie robežas ar Igauniju Unguriņos: «...roka atrada roku, plecs plecu un veidojās gara, gara Spītības ķēde. Tā pasaulei izkliedza, ka mēs vēl esam spīta un drosmes pilni, ka mums vēl pietiks spēka, lai stātos pret.»

Mēs nostājāmies, pat diezgan labi vēl apzinoties, ka tajos gados ne vienai vien pasaules lielvarai PSRS sabrucināšana un neatkarības atgūšana Baltijas valstīm nav pats aktuālākais jautājums. Tikai pēc 30 gadiem, kā šajā svētku reizē, nu jau ne vien vietējiem, bet arī ietekmīgiem politiķiem no ASV, Vācijas, Zviedrijas nākas atzīt, ka Baltijas ceļam ir bijusi pat ļoti būtiska nozīme PSRS lielvaras sabrukuma aizsākumā. Tas nu pasaulei tika stāstīts dažādās intervijās un runās. Taču starp daudzajām svētkos teiktajām, pat pārspīlēti slavinošajām runām un atbilžu meklējumiem uz jautājumu, vai arī šodien triju Baltijas valstu tautas spētu nostāties tipat vienotā, daudzskaitlīgā ierindā, man visdziļāk atmiņā iegūlusies LU Teoloģijas fakultātes docenta Jura Cālīša atziņa, ka divreiz vienā upē iekāpt nav iespējams. Tāpat kā pēc mirkļa ar strauji mainīgo ūdeni upe jau ir cita, tā arī ceļš un vajadzība pēc tā šodien jau būs cita. Cienījamais teologs trīsdesmit gadu distancē visaugstāk vērtē to, ka cauri ilgajiem nebrīves un arī smagu represiju gadiem visās trijās Baltijas tautās ir izdzīvojuši tādi spēka avoti, kas šīm tautām visvajadzīgākajā brīdī saplūda vienotā plūdumā, ko apturēt neuzdrošinājās pat dzelžotā lielvara.

Datums, kurā numurā raksts publicēts avīzē:
27. Augusts, 2019

Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv.

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
 
 
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
 
 
 
 
 
 

Partneri