Baltijas ceļa gaismas glabātājas
Tikko atzīmējām Baltijas ceļa 30. gadskārtu. Daudzviet Igaunijā, Latvijā un Lietuvā bija vēsturiskā notikuma atceres pasākumi ar atmiņām, karogiem, ugunskuriem un svecēm. Nu jau vairāku gadu garumā katru reizi 23. augusta vakarā Rūjienas novada Jeru pagasta Endzelē iepretī Rūjienas – Valmieras šosejai, pieminot Baltijas ceļu, pagasta iedzīvotājas DZINTRA VENDE un INDRA CELMIŅA neviena ne lūgtas, ne mudinātas iededz vairāk nekā simt gaismas lukturīšus. Ir bijuši gadi, kad viņas tur bijušas tikai divatā, bet bijušas daudzas reizes, kad ar saviem lukturīšiem nākuši arī citi vietējie, un tad jau gaismas ceļš sanācis krietni garāks. Nekur citur Latvijā vēsturiskajā Baltijas ceļa maršrutā nekas tāds nenotiek. Kā radās šī skaistā tradīcija? Par to stāsta abas tās uzturētājas.
Dzintra Vende, Endzeles bibliotekāre un vēstures glabātāja:
«1989. gada 23. augustā man bija 29 gadi. Biju precējusies, un man mājās bija divi mazi bērni. Par Baltijas ceļa akciju uzzināju gan no Jeru pagasta Tautas frontes biedriem, gan arī lasot avīzes un klausoties radio. Mūsu pagasta cilvēki tika aicināti nākt uz lielceļa pie Pīleņģu pieturas. Tā kā dzīvoju ciematā, tad kājām devāmies uz lielceļu. Gāju kopā ar vīru un kaimiņiem. Tur redzējām lielu rindu ar cilvēkiem uz abām pusēm. Mums vieta atradās pie «Krūmiņu» māju ceļgala. Malās bija sabraukti dažādi autobusi. Daudz bija svešu cilvēku, savesti no citiem rajoniem. Netālu stāvēja Smiltenes puses cilvēki. Satikām vīra māsu ar vīru no Palsmanes. Sākumā stāvējām gar ceļa malu, tad visiem bija jāvirzās un kādu brīdi jāpastāv uz ceļa baltās svītras. Apkārt skraidīja organizatori, dodot rīkojumus, kur stāvēt, lai nepaliktu pārrāvumi. Mūsu cilvēkus organizēja Aigars Birkavs un Andris Lūsis. Sadevāmies rokās un tā kādu mirkli (15 min.) pastāvējām. Kaut kur tālu dzirdējām helikoptera rūkoņu. Notikuma svarīgumu gan tolaik tā īsti nesapratām. Tika ziņots, ka rokās sadodas visas trīs Baltijas valstis. Radio visu laiku stāstīja vēstures notikumus. Dažiem uz ceļa bija līdzi radio aparāts. Par protestiem un mītiņiem Rīgā lasījām avīzē «Atmoda», kuru dalīja Latvijas Tautas frontes atbalsta grupas biedri. Tolaik tādu priecīgāku pacēlumu radīja tas, ka Augstākā padome pieņēma lēmumus par individuālām zemnieku saimniecībām, latviešu valodas atzīšanu par valsts valodu un izsūtīto reabilitāciju. Par to tika mājās runāts, jo mana mamma bija izsūtīta uz Sibīriju. Mamma gan atteicās piedalīties šādā akcijā.
ATMIŅAS. Dzintra (no kreisās) un Indra nesen pie Endzeles muižas. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv