Balsu pirkšanas skandāls jeb viss kā pie latviešiem

Paša Zaķa saistība ar balsu pirkšanu gan ir visai nosacīta, jo politiķis vienkārši apsolīja, ka savas ievēlēšanas Saeimā gadījumā pieskatīs, lai tiktu nodrošināts valsts iepirkums no konkrētām grantsbedrēm, dodot darbu vietējiem iedzīvotājiem un peļņu uzņēmējiem, lai «melno segumu» saņemtu daži ceļi, netiktu slēgtas dažas skolas un tā tālāk. Atšķirībā no vāvuļošanas par gaišo laimību draudzīgajā Eiropas tautu saimē tie ir tieši un personiski solījumi vēlētājiem, kuru neizpildīšanas gadījumā politiķis Zaķis var gatavoties savas karjeras beigām. Piebildīsim — Zaķis nav Šlesers, viņš solījumus pilda, un to zina arī ieinteresētās personas. Ja «melnais segums» tika apsolīts, tad tā arī notiks, un punkts, kā teica jauntapis latvju politiskais darbinieks. Zaķis, protams, nebija vienīgais pretendents uz Saeimu, kas deva ļoti konkrētus solījumus. Vai katrs otrais deputāts ir sasolījis ko līdzīgu un savu iespēju robežās centīsies turēt doto vārdu. Faktā, ka deputāti faktiski lobē atsevišķus projektus vai pasākumus, nav nekā krimināla — pat kritizēt cilvēkus par to, ka viņi rīkojas savu vēlētāju interesēs, ir absurdi, ja vien šie ļaudis pa vidu necenšas ko iebāzt personiskajās kabatās, protams. Bez tam — ja nebūtu politiķu ar konkrētiem solījumiem, nebūtu arī, kas iet uz vēlēšanām, jo no kvēlām runām par lielo brīvi vai tiesiskumu darba vietu vairāk nekļūst.Tālāko notikumu attīstību nojaust nav grūti. Uzņēmēji, kuri vēlas pasūtījumus, pagastveči, kuri vēlas ceļus un skolas, kā arī vēl pulciņš ļaužu, kuriem ir pamatota vēlme redzēt Saeimā kādu atsevišķu politiķi, savu iespēju un priekšstatu par demokrātiju robežās izvērš vētrainu aģitāciju un nereti arī balsu pirkšanu. Jāpiebilst, ka pēdējās gadījumu ir ievērojami vairāk, nekā uzzina publika, jo šī parādība, īpaši politiskās apātijas apstākļos, sit augstu vilni.