Mācītājs Edijs Kalekaurs

Adventa laiks ir priecīgas gatavošanās laiks. Kad gaidām pie sevis ierodamies mīļotu viesi, gatavojamies dzimšanas dienas svinībām, bērniņa ienākšanai pasaulē vai kādam citam nozīmīgam un svinīgam notikumam, mēs to iepriekš plānojam. Mēs priecājamies, jūtam patīkamu satraukumu. Bez gatavošanās svinības var nesanākt. Svētku sajūta ir jārada. Advents un tam sekojošais Ziemsvētku laiks sevi iezīmē kalendārā ar vairākām brīvdienām, gluži kā dāvanām no Dieva. Dāvanas ir jālieto. Kā lietosim brīvdienas?

Cicerons esot sacījis, ka nezināt, kas noticis pirms tavas dzimšanas, nozīmē uz visiem laikiem palikt bērnam. Kīlas Universitātes vēstures pasniedzējs Džons Brigss saka, ka, tāpat kā atmiņas zudums atsevišķam cilvēkam ir psihisks defekts, kas liek meklēt mediķu palīdzību, tā arī jebkura sabiedrība, kurai trūkst sociālas atmiņas, ir slima. Iespējams, arī man šajā vietā ir jālūdz piedošana, jo arī es nevaru spīdēt ar izcilām vēstures zināšanām, tomēr esmu gatavs mācīties. Nav kauns lietas nezināt, bet kauns ir nevēlēties tās uzzināt.

Vasara un precību mēnesis augusts nu jau ir aiz muguras. Lai arī vārda precības saknē ir vārds «prece», kas visticamāk nāk vēl no tiem senajiem laikiem, kad tēvs, izprecinot savu meitu, deva līdzi lielu pūru, tomēr tas nav veids, kā skatīties uz precēšanos un tai sekojošo laulības dzīvi. Vīram sieva un sievai vīrs nav nekāda prece, kuru iegādājas kā jaunu skaistu auto, bet pēc pāris gadiem, ieraugot uz ielas skaistāku, un jaunāku, tūdaļ to iekāro un dara visu, lai pie tā tiktu.