Brīvība uz vienotību dažādībā
Mainās laiki, mainās taktikas, mainās cīņas ieroči. Sociālie tīkli, tiešsaistes ir kļuvušas par kaujas lauku un frontes pirmajām līnijām, kurās tiek vicināti visdažādāko viedokļu zobeni, bez žēlastības.
Mācītājs Edijs Kalekaurs
Vienu drosmīgu cilvēku Latvijai!
Reiz kāds cilvēks esot lielījies, ka nogriezis lauvam — cilvēkēdājam asti ar kabatas nazi. Uz jautājumu, kāpēc viņš nav nogriezis galvu, cilvēks atbildējis, ka to kāds jau esot izdarījis pirms viņa. Morāls gļēvums ir vīrišķības sabrukums, bet drosme ir viena no augstākajām dvēseles vērtībām, tikumiem. Tā ir spēja savam «es gribu» pretim nolikt «tā ir pareizi», tikums, kas ļauj mums rīkoties pareizi, neskatoties uz mūsu bailēm un iespējamiem zaudējumiem.
Izprast sevi
No dažiem Vecrīgas suvenīru veikalu skatlogiem, gluži kā svētie no ikonostasa, uz garāmgājējiem noraugās skaistas lellītes. Cilvēks ir mazliet līdzīgs tradicionālajām krievu rotaļu lellēm — matrjoškām, kur izdobtā koka lellē var ievietot tieši tādu pašu lelli, tikai mazāku, savukārt mazākajā var ielikt vēl mazāku. Tā arī mēs, cilvēki, esam miesa, dvēsele un gars. Miesa — ārējais veidols, telts, kurā mājo dvēsele un gars. Ar šo vārdu ir vismazāk neskaidrību. Miesai vajag maizi, ūdeni un kustības. Taču jau mazliet dziļāk miesā mājojošā dvēsele ir noslēpums. Kas ir dvēsele? Vai tā ir tas pats, kas gars? Ne gluži. Tas, ko mēdzam dēvēt par dvēseli, nereti tiek apzīmēts ar vārdu sirds. Dvēsele — mūsos esošais apgabals, kurā uzkrājas pieredze. Tur mājo gudrība un saprāts, emocijas un jūtas. Taču dvēsele nav cilvēka dziļākais centrs. Visdziļākajās esības dzīlēs rosās gars. Tas ir kodols, kurā noenkurota mūsu dvēsele un izraisa tajā kustību. Baznīciskā vidē tiek jautāts: «Kāds gars tevi vada? Kāds gars kustina tavu dvēseli un miesu?»