Dace Melbārde

Vārdiem ir spēks. Par šo seno patiesību atgādināja «Latvijas Avīzes» 18. jūlijā publicētais raksts ar skaļo virsrakstu ««Hibrīdkara apstākļos» no integrācijas plāna izsvītro latvisko». Rakstā tika vēstīts par 17. jūlijā Ministru kabinetā apstiprināto informatīvo ziņojumu «Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas īstenošanas plāns 2019.–2020. gadam», kurā neparādoties latviskās kultūrtelpas jēdziens. Apzinoties savu atbildību par šī ziņojuma izstrādi un virzīšanu valdībā, vēlos kliedēt bažas, jo nekas, protams, nemainās: latviskajai kultūrai ir un arī turpmāk būs izšķiroša vieta Latvijas sabiedrības integrācijas politikā. Un citādi nemaz nevarētu būt, jo latviskā kultūrtelpa veido Latvijas nacionālās kultūrtelpas saturu. Taču tieši šī it kā pašsaprotamā simbioze ir raisījusi satraukumu atsevišķos cilvēkos. Lai izvairītos no kara bungu rībināšanas, vēlos izmantot šo pārpratumu un aicināt lasītājus iedziļināties terminos latviskums, nacionāls un nacionāla valsts, kā arī skaidrot, kādēļ integrācijas plānā tiek lietots arī termins Latvijas nacionālā kultūrtelpa.

Valmieras teātris valstī ir viens no labākajiem pēc visiem rādītājiem — ļoti spēcīgs aktieru sastāvs, daudzveidīgs repertuārs, par ko saņemtas Spēlmaņu nakts gada balvas, un tas liecina, ka šajā ziņā viss ir kārtībā. Protams, tehnoloģijas dažkārt netiek līdzi iecerēm un teātra labajām ambīcijām, un tā ir viena no lietām, kas nākotnē būtu jārisina, raugoties Eiropas Savienības fondu plānošanas virzienā. Siltināšanas programma reāli tiek plānota, labi, ka teātrim ir jauna ēka, jo vēsturiskās būves ir ļoti grūti nosiltināt. Šajā ziņā tā ir iespēja šo projektu veidot un konkrētajā virzienā strādāt. Domāju, ka stratēģiski tas ir ļoti svarīgs projekts, kuru īstenojot izdosies iegūt teātra energoefektivitāti, kā arī fasādes jauninājumus.